Latviešu
Valoda: Latviešu

„Selekcionāra darbs nav mērojams ar viena cilvēka mūžu”

Datums: 26.04.2021 13:13
35 skatījumi
Šos vārdus ir teicis 27.aprīļa jubilārs Rūdolfs Dumbravs, jaunākais no slavenās „Iedzēnu” dārznieku trijotnes, kuram šogad apritētu 90 gadi. Lielāko daļu savas dzīves veltījis selekcijas darbam - bumbieru un ābeļu šķirņu izveidošanai.
     Publicējis ap 15 zinātnisku darbu par selekcijas problēmām un saviem atklājumiem un jaunievedumiem. Par sasniegumiem 1999.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa zelta Goda zīmi, viņa darbs ir novērtēts ar Latvijas Zinātņu akadēmijas piešķirto Goda doktora grādu.
    Rūdolfs Dumbravs dzimis Kurzemē, Saldus pagasta “Dumbrājos”. Skolas gaitas uzsāka Lutriņu četrgadīgajā pamatskolā, pēc tam Saldū. Bērnību pavadījis ganos, pēdējais gads lauku darbos sakrita ar kaujām Kurzemē Otrā pasaules kara laikā. Tur R.Dumbravs satika bēgļus no Vidzemes, ko vācieši bija norīkojuši labot kara tehnikas izbraukātos ceļus, starp viņiem bija arī cilvēks, ar kuru R.Dumbravam, tobrīd vēl nenojaušot, bija lemts kļūt par ilggadīgiem kolēģiem - Aleksandrs Maizītis no Madonas apriņķa „Iedzēniem”.
    Tā kā skolā Rūdolfam padevās matemātika, 1948.gadā viņš uzsāka mācības Cēsīs, skolotāju institūtā, fizikas un matemātikas fakultātē. Nepiemērotās un vēsās dzīvesvietas dēļ, jau pirmajā ziemā diemžēl saslima ar plaušu tuberkulozi, tāpēc uz laiku nācās pārtraukt iesāktās mācības. Pēc skolotāju institūta absolvēšanas R.Dumbravs sāka strādāt turpat Cēsīs, Meža skolā par fizikas un matemātikas skolotāju. Vēloties turpināt mācības, pārcēlās uz Rīgu un iestājās Latvijas Universitātes (LU) matemātikas fakultātē. Neilgi pirms universitātes absolvēšanas 1963.gadā Rīgā R.Dumbravam vēlreiz bija lemts nejauši satikt Aleksandru Maizīti, kurš viņu uzaicināja apciemot „Iedzēnus” . Pirmo reizi „Iedzēnos” R.Dumbravs nokļuva 1964.gadā un saprata, ka tur vēlētos strādāt. Dzīvojot Rīgā, atkal par sevi lika manīt veselības problēmas, kuru dēļ viņš izvēlējās veselīgāku vidi gan darbam, gan dzīvei tāpēc pārcēlās uz „Iedzēniem”, tā kļūstot par Aleksandra Maizīša un Roberta Āboliņa jauno kolēģi. Pēc ierašanās laukos un vairāku mēnešu ārstēšanās uzlabojās veselība. Rūdolfa Dumbrava pirmā darba diena „Iedzēnos” bija 1965.gada 17.jūlijs.
    Darbu dārzniecībā sāka kā tehniķis laborants. Veidoja kaktusu kolekciju no sēkliņām, pēc 30 gadiem tā sastāvēja no 150 sugām. Selekcijas darbus ierādīja Roberts Āboliņš un, iesaistoties tajos, R.Dumbravs saprata, ka nepieciešamas atbilstošas zināšanas, tāpēc uzsāka mācības Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Neklātienē apguva dārzkopības speciālitāti, diplomdarbā izpētot vecāko kolēģu radīto bumbieru hibrīdu fondu un tā iegūstot jau savu trešo izglītību. R.Dumbravs veica arī visu dārzniecībā radīto ābeļu, bumbieru, ķiršu un plūmju hibrīdu klasificēšanu un jauno šķirņu reģistrēšanu. Piedalījās konferencēs Maskavā, Orlā, Kijevā, Krimā, Krasnodarā. Iegūtie kontakti palīdzēja iegūt jaunu šķirņu potzarus un ziedputekšņus.
    Ābeļu šķirņu veidošanā viņa galvenais sasniegums bija kolonābeļu (aug gandrīz bez zariem) radīšana, kuru pirmos potzarus izdevās iegūt pateicoties Kanādā dzīvojošajam selekcionāram Kārlim Lapiņam no Vestienas. Pastāv uzskats, ka tieši latvieši bija pirmie, kas pasaulē aizsāka kolonābeļu pētniecību. Tolaik R.Dumbravs bija vienīgais Latvijā, kas specializējās kolonābeļu selekcijā. Viņa pirmā radītā kolonveida ābele, ko apstiprināja bija „Duets”.
    1990.gados privatizācijas un savstarpējo nesaskaņu rezultātā jūtot, ka selekcija „Iedzēnos” ir apdraudēta, R.Dumbravs atlasīja labākos hidrīdus un nodeva tos izmēģinājumu stacijām. 1996.gadā, kad dārzniecība beidza pastāvēt, Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijas (DIS) direktors pieņēma R.Dumbravu darbā par asistentu ar darba vietu „Iedzēnos”. Viņa uzdevums bija atlasīt labāko selekcijas materiālu un nodot to Pūres DIS.
    Ar R.Dumbrava līdzautorību saskaitāmas vairāk kā 30 Latvijas Valsts augļkopības institūtā reģistrētas ābolu un bumbieru šķirnes, to skaitā ir „Agra”, „Ella”, „Olga”, „Atmoda”, „Roberts”, „Gita”, „Baiba”, „Andris”, „Dace”, „Uldis”, „Zane”, „Laine”, ”Saiva”, „Inese”, „Daina”, „Eksotika”, „Joko”. Par šķirni „Edīte” ir saņemta pateicība no Beļģijas augļkopjiem, kuru tie sākotnēji paņēma izmēģināšanai, savukārt „Joko” iepatikusies augļkopjiem no Dienvidāfrikas. Vienai ziemas ābeļu šķirnei piešķirts arī vārds „Madona” - aromātiski, saldeni, gaiši dzelteni un sarkanīgi āboli.
    Rūdolfs Dumbravs ,,Iedzēnos”  nostrādāja 33 gadus, 3 mēnešus un 13 dienas. Pēdējos dzīves gadus viņa darba un dzīvesvieta bija Sarkaņu pagasta zemnieku saimniecībā “Poļvarka”, arī tur aug daļa viņa radīto bumbieru, ķiršu un ābeļu.
    Rūdolfa Dumbrava mūžs pārtrūka 2016.gada 17.jūnijā. Jau padomju laikā visi trīs „Iedzēnu” dārznieki bija izvēlējušies sev kapa vietu un pasūtījuši tēlnieka Kārļa Jansona pieminekli Grostonas kapos.
Reinis AUZIŅŠ vēsturnieks