Latviešu
Valoda: Latviešu

Visvaldim Lācim – 100

Datums: 11.03.2024 14:54
1 skatījumi
2024.gada 12.martā gadsimta jubileja aprit ievērojamajam 3.Atmodas laika aktīvistam, publicistam, sabiedriskajam darbiniekam, politiķim Bruno Visvaldim Lācim (1924 – 2020).
    Dzimtajā pusē Valmierā nodzīvojis neilgu laiku, jo ģimene pārcēlās uz Rīgu, kad viņam bija vēl tikai divi gadi. Par jauno dzīvesvietu kļuva Imanta.
    Visvaldis Lācis pārstāv paaudzi, kuras jaunību ietekmēja Otrā pasaules kara laiks. 16 gadu vecumā viņš bija domājis studēt vēsturi vai arī kļūt par armijas virsnieku. 1940.gadā pieredzēja ne tikai Latvijas okupāciju un Baigā gada notikumus, bet ceļu satiksmes negadījumā zaudēja arī savu tēvu (neatkarības kara laikā dienēja Latvijas armijā, vēlāk bija Valmieras apriņķa politpārvaldes priekšnieks). Kad Latvijas teritorijā ienāca nacistu karaspēks, Visvaldim bija 17 gadu. 1941.gadā viņš brīvprātīgi vēlējās iestāties militārajā dienestā un tika ieskaitīts latviešu policijas bataljonā. Iespējams, noderēja pazīšanās ar augstāka ranga latviešu militārpersonām, jo tobrīd viņš vēl bija nepilngadīgs un sākotnēji dienestam viņu nepieņēma. Pabeidza jaunkareivju apmācības kursus. Kad bataljonus sāka sūtīt uz fronti, pateicoties tikai viņa mātes sūdzībām, Visvaldi no tā atskaitīja nepilngadības dēļ. Taču uz ilgu laiku no mobilizācijas nebija iespējams izvairīties. Jau divus gadus vēlāk, pēc Rīgas Klasiskās ģimnāzijas absolvēšanas V.Lācis tika iesaukts latviešu leģionā. Apmācībās pabeidza instruktoru rotas un vada komandiera kursus. Kara laikā bija nosūtīts un Poliju, pēc tam atgriezās Kurzemē, kur tika iekļauts 19.divīzijas 44.pulkā. Karadarbībā piedalījās Kurzemes kaujās, kur 1945.gada martā Saldus apriņķa Remtes pagastā tika ievainots un atlikušo kara laiku pavadīja lazaretē Talsos. Pēc Vācijas kapitulācijas, pirms padomju armijas ierašanās viņam izdevās paslēpties pie Kurzemes radiem un līdz gada beigām veiksmīgi izvairīties no nonākšanas padomju armijas gūstā. Tomēr vēlāk, iespējams, kāda nodots, tika arestēts un kā daudzi latviešu karavīri, kas dienēja vācu militārajos formējumos, nokļuva apcietinājumā. 

Ceļš uz izglītību

    Ņemot vērā V.Lāča nacionālistisko noskaņojumu un straujo dabu, padomju laikā iegūt augstāko izglītību nebija vienkārši. 1949.gadā viņš iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (LLA), Veterinārmedicīnas fakultātē. Vēlāk no šīs mācību iestādes tika izslēgts, jo izteica nepatiku pret padomju iekārtu un kolhozu sistēmu, un tādēļ netika pielaists pie eksāmenu kārtošanas. Atkārtoti studijas uzsāka 1957.gadā, kad iestājas Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātes svešvalodu nodaļā, lai studētu angļu filoloģiju. Arī no tās tika izslēgts nacionālistisko uzskatu dēļ. Izglītību viņam izdevās iegūt tikai 41 gada vecumā 1965.gadā, kad absolvēja Maskavas Valsts pedagoģisko svešvalodu institūtu.
    Atgriežoties Rīgā, pret padomju valsti vērstās pagātnes dēļ nesekmējās ar darba atrašanu, kas atbilstu interesēm - strādāja Speciālajā valsts lauksaimniecības mašīnu konstruktoru birojā (informācijas nodaļā), bija angļu valodas skolotājs Rīgas 4.vidusskolā. Paralēli darbam viņš vāca informāciju un rakstīja publikācijas par lauksaimniecības un dabas aizsardzības problēmām citās valstīs žurnālā “Zinātne un Tehnika”. 1970.gadā sāka darboties LPSR Zinātņu Akadēmijas Ekonomikas institūtā. Gribēja tur aizstāvēt ekonomisko zinātņu kandidāta eksāmenu, bet tika atsijāts no Zinātņu Akadēmijas saistībā ar pretpadomju uzskatiem pagātnē. 

Vestienas “Baltužēnos”

    Kopš 1977.gada V.Lāča dzīve ir saistīta ar Madonas apkārtni – Vestienas un Bērzaunes pagastiem, kad uz turieni pārcēlās kopā ar ģimeni. Ar dzīvesbiedri Viktoriju vairākus gadus ceļoja pa Latviju līdz izvēlējas vietu, kur dzīvot laukos.
    Ar sievu Viktoriju iepazinās laikā, kad Visvaldis mācījās LLA. Abi apprecējās 1951.gadā. Viņu ģimenē bija četri bērni – Andis, Māris, Jānis un Dace (jaunākais no dēliem Jānis bērnībā saslima ar salmonelozi un nomira). No Vestienas puses cēlušies Visvalža mātes senči, bet visticamāk Rīga bija jāpamet viņa uzskatu un nostājas dēļ. Tas ietekmēja arī darbu. Tolaik Imantā ap viņa vecāku māju sākās padomju daudzdzīvokļu ēku celtniecība, kas arī varēja būt par pamudinājumu pamest šo vietu.
    Sākotnēji dzīvesvieta bija “Abrienās”, blakus viesu namam, (tolaik atpūtas bāze “Sniega Viešūr(i)s”). Tur abi ar sievu Viktoriju arī strādāja – Visvaldis par kurinātāju un pastnieku uz pusslodzi un dzīvesbiedre par saimnieci, dārznieci, apkopēju. Vēlāk strādāja arī netālu esošajā Latvijas meliorācijas institūta atpūtas mājā un par sagādnieku, ekonomistu padomju saimniecībā “Vestiena”.  1980.gados, vietā kur atradās veca ēka – grausts pie Kaķīša (Viešūra) ezera, izmantojot tās pamatus uzcēla “Baltužēnus”. Jaunās ēkas plānojumu veicis arhitekts Arno Heirihsons. Šajā mājā V.Lācis pavadīja vecumdienas. “Baltužēni” saņēma sabiedriskā fonda “Tēvzeme” apbalvojumus par sakoptāko daiļdārzu (1997.g.) un par skaistāko Latvijas viensētu atpūtai (1999.g.).
    Kaķīša ezera dēļ radās nesaskaņas ar uzņēmēju Gunāru Ķirsonu, kas vēlējies izmainīt ezera ūdens līmeni, tā izraisot plūdus V.Lāča īpašumā. Domstarpības atrisināja pēc vairāku gadu cīņas par ezera regulējumu.
    Pie viņa uz “Baltužēniem” bieži brauca ciemiņi, kuru vidū nereti bija arī sabiedrībā zināmi ļaudis, tostarp žurnālisti, kas ieradās veidot intervijas. “Baltužēnu” augšējā stāvā Visvaldis izveidoja un glabāja savu grāmatu kolekciju - bibliotēku, kurā bija vairāk kā 2000 grāmatu, tā bijusi viņa “paradīze” savā namā. 
Par latviskajām vērtībām

    Plašāku atpazīstamību V.Lācis Latvijas sabiedrībā ieguva 3.Atmodas laikā, kad bija viens no redzamākajiem tā laika aktīvistiem un latvisko vērtību aizstāvjiem, kas iestājās par Latvijas neatkarību. 1988.gadā viņš iesaistījās Latvijas Tautas frontes (LTF) kustībā. V.Lācis izcēlās ar tiešiem un atklātiem uzskatiem, kurus pauda LTF sanāksmēs. Rakstīja publikācijas izdevumam “Atmoda”.
    Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas turpināja darbu Latvijas politiskajā dzīvē. Bija partijas LNNK (Latvijas Nacionālās neatkarības kustība) biedrs, vēlāk tās priekšsēdētājs, tad viens no partijas “Mūsu zeme” dibinātājiem, kā arī 9. un 10.Saeimas deputāts.
    Lielu darbu V.Lācis veica arī Latvijas vēstures pētniecībā. Kopš 1989.gada viņa kontā ir gandrīz 400 rakstu preses izdevumos un 13 grāmatu par politiku un vēsturi, galvenokārt par Otro pasaules karu. Ap 300 publikācijas ir par leģionu. Viņš bija viens no aktīvākajiem leģionāru jautājuma uzturētājiem Latvijā. Jau no 1990.gadu sākumā rakstīja publikācijas par leģionāriem, lai sabiedrībai skaidrotu tā būtību. 

Visvaldis Lācis un sports

    Lielu nozīmi viņa dzīvē ieņēma sports. Ar to aizrāvies kopš jaunības gadiem. Vienmēr bijis prasīgs pret sevi, savu dzīvesveidu, ieturējis arī sevis izveidotu diētu. Studiju gados spēlēja basketbolu, rokasbumbu, nodarbojās ar vieglatlētiku un augstā līmenī spēlēja futbolu, pārstāvēja dažādas komandas (sporta biedrības, Rīgas Vagonu rūpnīcu, vēlāk arī republikas senioru izlasi). Pievērsās arī futbola trenēšanai, vadīja vairākas komandas. Vēlāk noorganizēja un trenēja jauniešu komandu Vestienā. Liela aizraušanās bija šahs, bieži piedalījās sacensībās Vestienas pagastā.
    Vēlākos gados V.Lāča fiziskās aktivitātes pārsvarā bija skriešana vai soļošana (vēl 1990.gados būdams deputāts kājām gāja no Imantas uz darbu Saeimā). Pensijas gados, dzīvojot “Baltužēnos”, par normu  sev noteica noskriet vai nosoļot vismaz 6 km dienā. Skrienot vai soļojot, nereti mēdza arī dziedāt. No rītiem vingroja.
    Pirmo oficiālo maratonu viņš pieveica 2016.gadā 92 gadu vecumā, savā dzimtajā pusē Valmierā. Trenējoties tik garu distanci pirmo reizi nogāja 2015.gadā no savām mājām “Baltužēniem” līdz Madonai. 2017.gadā V.Lācis pieteicās Berlīnes maratonam. Sākotnēji rīkotāji atteica, jo nebija paredzēts reģistrēt dalībniekus virs 90 gadu vecuma. Palīdzību sniedza Latvijas veterānu sporta savienības (LSVS) vadītājs Daumants Znatnajs. Savienības pārstāvjiem izdevās organizatorus pārliecināt, bet tie pieprasīja, lai Visvaldim distancē līdzi būtu pavadoņi. Palīgos tika noorganizēti LSVS pārstāvji Laine un Māris Kreiceri un mazdēls Mārtiņš. V.Lācis starp apmēram 40 000 dalībnieku bija vecākais maratona dalībnieks (otram vecākajam - 90). Sagatavošanās plānu 20 dienām pirms maratona izveidoja treneris Andris Jubelis no Madonas. Ieplānoto gatavošanos izjauca veselības problēmas (saaukstēšanās un saindēšanās), taču tas neietekmēja dalību Berlīnē maratonā. Distance negāja viegli, īpaši pēc 35 kilometra. Skrējienu pabeidza savas neatlaidības dēļ, lai arī viņa pavadoņi brīžiem mēģināja pierunāt pārtraukt. Pēdējos sešus kilometrus Visvaldis pieveica 2 stundās, tobrīd rīkotāji jau ņēma nost barjeras. Apkārtējie maratona vecākajam dalībniekam pievērsa lielu uzmanību, aplaudēja, āra kafejnīcās vairāki sēdošie pat piecēlās kājās, daži paklanījās. V.Lācis labi runāja vācu valodā, skrējiena laikā Vācijas korespondenti viņam uzdeva jautājumus. Arī Latvijas sabiedrībā šis sasniegums ieguva lielu popularitāti un tika atspoguļots daudzos medijos. Pēc finiša Berlīnē, V.Lācis vēl plānoja piedalīties Bostonas, Ņujorkas un Kopenhāgenas maratonos.
Reinis AUZIŅŠ kultūrvēstures nodaļas vadītājs