IZSŪTĪTAIS, KAS ATGRIEZĀS

    1949.gada deportācijās padomju vara aizturēja, iesēdināja lopu vagonos un aizsūtīja no Latvijas uz Sibīriju vairāk nekā 42 000 iedzīvotāju, no kuriem daļa nomira jau ceļā. Politiski represētie – tie ir mūsu cilvēki, kas visskaudrāk izjutuši padomju okupācijas režīmu. Tie ir mūsu cilvēki, kas ir dzimuši, pavadījuši savu jaunību, dzīves stiprākos gados un vecumdienas izsūtījumā, nometnēs. Īpaši to izjūtam šobrīd, kad no Ukrainas uz Krieviju tiek deportēti civiliedzīvotāji.
    Marta otrajā sestdienā puteņa laikā Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krājumā ieradās Pauls Gailītis kopā ar ģimeni no Rīgas, lai dāvātu muzejam savai dzimtai piederošus priekšmetus. Viņa vecvecvecāki un vecvecāki tika izsūtīti 1941.gada 14.jūnijā. 1950.gadā viņa vecvecāki tika izsūti otrreiz.
     Paula vecvectēvs Kārlis Vīksne bija Madonas apriņķa priekšnieka kancelejas II šķiras darbvedis. 1928.gadā viņš stājās laulībā ar rokdarbnieci Vilhelmīni Tūci, pēc gada viņiem piedzima dēls Jānis, un dažus gadus vēlāk pieteicās otrs dēls Andrejs. 1941.gada 14.jūnijā ģimene tika izsūtīta no savas mājvietas Madonā, Blaumaņa ielā. Sievietes un bērnus atdalīja no vīriešiem atsevišķos vagonos – sievas tika šķirtas no vīriem, bērni – no tēviem, iespējams, uz gadiem, iespējams, uz mūžiem...  K.Vīksni ievietoja Sverdlovskas apgabala Turinskas rajona Sevurallagā (Ziemeļurālu darba – labošanas nometne). Turinskas atsevišķais nometnes punkts bija viens no daudzajiem šajā nometnē. Ieslodzītie veica kuģu, vilcienu un citas tehnikas remontdarbus. 1943.gadā K.Vīksne nometnē mira. Savukārt viņa sieva Vilhelmīne Vīksne ar abiem dēliem tika aizvesti uz Krasnojarskas apgabala Berjozovskas rajona Zaharinkas ciemu.
    1946. un 1947.gadā LPSR Izglītības ministrija organizēja bāreņu un pusbāreņu reevakuāciju no specnometinājuma vietām Sibīrijā. 1946.gadā 12 reisos uz Latviju izdevās atvest vairāk nekā 1300 bērnu. Vienu no vagoniem, kurā atradās 112 bērnu, pavadīja vēsturnieks-arheologs, kādreizējais Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja zinātniskais līdzstrādnieks Vladislavs Urtāns, kurš arī bija izsūtīts 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīrijas lēģeri. Bērnu vidū bija arī P.Gailīša vectēvs Jānis Vīksne un vectēva brālis Andrejs. Tobrīd viņi bija 17 un 13 gadus jauni. Kopā ar viņiem atgriezās arī ventspilniece Zigrīda Audze, kā arī praulēnietes, ģenerāļa Jāņa Ezeriņa meitas Zigfrīda un Benita (prec. Tauriņa). Atgriežoties Latvijā, abi brāļi tika ievietoti bērnu namā, no kurienes viņus paņēma pie sevis viņu tante līdz brīdim, kamēr Latvijā atgriezās viņu mamma. 1950.gadā padomju vara pārdomāja un izlēma uz Latviju atvesto Jāni Vīksni ar brāli Andreju izsūtīt otrreiz. Viņu mamma Vilhelmīne jau bija arestēta 1949.gadā un caur cietumiem tika izsūtīta uz Abanas rajonu Krasnojarskas apgabalā. Par laimi, ģimenei bija lemts atkal apvienoties.
    Tikai 1957.gadā tika atļauts atgriezties dzimtenē – Jānis, Andrejs un Vilhelmīne Vīksnes devās mājup. Atgriezās arī ventspilnieces Zigrīdas Audzes ģimene, kura arī 1950.gadā tika izsūtīta otrreiz un ar kuru J.Vīksne, būdams Sibīrijā, bija apprecējies.
    1992.gadā, būdams 63 gadu vecumā, Jānis Vīksne iestājās Zemessardzē, lai aizstāvētu savu tautu un mūsu īpašumus, lai neciestu varmācību un lai ienestu atjaunojamā aizsardzībā to dvesmu, ko viņš pats esot guvis Latvijas gados skolā un augdams Latvijas armijas vīru paspārnē. 2008.gadā J.Vīksne nomira. Viņš tika kremēts Zemessardzes formā.
    Pateicoties Paula Gailīša labajai gribai, Madonas muzeja krājums ir papildināts ar dokumentiem par J.Vīksnes izglītības un profesionālajām gaitām (savu dzīvi viņš bija saistījis ar enerģētikas jomu), 1930.gadā ražotu “Gustav Becker” sienas pulksteni un greznu lustru, zemessarga ikdienas un svētku formas laiviņcepuri, kā arī ar dokumentiem par mājām – vietas, no kurienes ģimene tika piespiesta doties svešumā.
    Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs pateicas P.Gailīša ģimenei par vēsturisko liecību dāvinājumu.
Raksts balstīts uz J.Vīksnes atmiņām.