Latviešu
Valoda: Latviešu
Latviešu
Valoda: Latviešu

Sirdsdarbs. Muzeja fotogrāfam Eduardam Kļaviņam 100

Datums: 16.10.2024 10:37
11 skatījumi
Eduards Kļaviņš pasaulē nāca Lazdonas “Sīmaņos“, luterticīgo ģimenē. Tēvam Jēkabam jau bija 68 gadi.
   ​Pirmā dzīvesbiedre aizgāja viņsaulē desmit dienas pēc dzemdībām, bet meitiņa Otīlija nesasniedzot gada vecumu. Otrajā laulībā piedzima Eduarda pusbrālis Jānis, kura māte arī agri mira. Visbeidzot Jēkabs apņēma trešo sievu turpat no lazdoniešiem –  Paulīni no “Mušku” (tagad Praulienas pagasta teritorija) Zutiņiem  kas bija 27 gadus par viņu jaunāka. Eduarda vecākā māsiņa Aina aizsaulē aizgāja bērnībā.
    Pirmās zinības tika iegūtas Lazdonas pamatskolā. Tobrīd tēvs jau aizgājis aizsaulē, “Sīmaņi” tika pārdoti, lai segtu parādus par pusbrāļa izglītošanu. Tālāk sekoja mācības Ļaudonas lauksaimniecības skolā.
    1943.gada vasaras vidū Eduardu iesauca leģionā. Nedaudz vēlāk iesaukts tika arī jaunais ķirurgs un nākamais profesors Jānis Slaidiņš, kurš dzimis Piebalgas pusē. Kādā brīdī abi satikās un Eduards kļuva par ārsta palīgu. Pašās kara beigās abi nonāca dāņu Bornholmas salā, kura tobrīd vēl bija nacistu kontrolē. 1945.gada 7.maijā to skāra Sarkanās armijas uzlidojums, bojā gāja arī latvieši, tostarp viens madonietis, par kura likteni ģimene uzzināja tikai tad, kad Eduards atgriezās un pastāstīja.
    Pēc uzlidojuma, lai nenonāktu padomju gūstā, vācu vadība atļāva latviešiem ar kuģiem pārcelties uz Kopenhāgenu. Otrā rītā izrādījās, ka viņi nonākuši Zviedrijas piekrastē. Uzlidojuma laikā Eduardu kontuzēja, viņš attapies tikai uz kuģa.
    Tālāk atbraucēji nonāca karantīnā, kam sekoja vēl vairākas citas bēgļu nometnes. Vasarā sākās Zviedrijas un Padomju Savienības sarunas par šo cilvēku izdošanu uzvarētājiem (resp., PSRS). Lai arī zviedru valdība to centās slēpt, tomēr sabiedrība uzzināja par iespējamo izdošanu. Sākās protesti, arī trīs nedēļu ilgs pašu bēgļu bada streiks. J.Slaidiņš jau iepriekš savējiem bija izrakstījis viltus veselības stāvokļa apliecinājumus, bet šoreiz abi ar Eduardu slepeni novārgušajiem streikotājiem injicējuši glikozi. 1946.gada janvārī Zviedrija tomēr baltiešus izdeva Padomju Savienībai. Kāds aculiecinieks paguva nofilmēt bēgļu pārvietošanas brīdi uz ostu (skatāms https://diaspora.arhivi.lv/karagustekni/index.php/zviedrija/). Šis materiāls bez skaņas ārkārtīgi pārliecinoši parāda situāciju. Visu šo laiku pie Eduarda bija mātes dotā lūgšana, kura ģimenē glabājas vēl arvien.
    Eduards kopā ar J.Slaidiņu sākumā nonāca nometnē Liepājā, tad Rīgā, bet laimīgā kārtā līdz vasaras beigām jau bija “brīvi”. Pēc pāris mēnešiem abi tika iesaistīti padomju propagandas pasākumā – radiofonā lasīja priekšā uzrakstītas runas, kurās pasaulei apliecināja, ka visi palaisti brīvībā. Arī turpmāk Eduardu rūpīgi “pieskatīja” padomju drošības iestādes, bet viņam paveicās, jo daudzus citus pēc pāris gadiem, atrodot dažādus iemeslus, apcietināja vai citādi represēja.  
    Eduards iestājās Smiltenes Zooveterinārajā tehnikumā un izmācījās par zootehniķi. Tieši šeit sākās  aizraušanās ar fotografēšanu. Tolaik to pieprata retais, tas prasīja zināšanas un speciālu aprīkojumu. Viņu kā fotogrāfu sāka aicināt uz jubilejām, kāzām un citiem pasākumiem. Tikai pēc daudziem gadiem, strādājot Madonas muzejā (1974-1986), viņš savam sirdsdarbam varēja nodoties pilnībā. Šajā laikā izveidojās arī ģimene – 1950.gadā apprecējās ar Lazdonas meiteni Dainu un pat slepeni Rīgā salaulājās. Vēlāk pasaulē nāca divas meitiņas.
    Īsu brīdi pastrādājis tehnikumā, Eduards atgriezās dzimtajā pusē un sāka strādāt kā zootehniķis Meirānu pusē kolhozā “Ļeņina ceļš”, pēc tam Praulienas – “Sarkanajā karogā”. Kā vēsta tā laika prese, E.Kļaviņam izdevies vienā kolhozā savu nozari sakārtot un celt līmeni, tāpēc tika norīkots uz citu, ievērojami atpalikušu, kur viņam atkal izdevies to sakārtot. Kolhoznieki viņu ievēlējuši par priekšsēdētāju, bet par paveikto saņemts nopietns apbalvojums – medaļa “Par izcilu darbu”. Apbalvojumu esot saņēmis Maskavā, Vissavienības tautas sasniegumu izstādē.
    Aizrāvās ar motocikla braukšanu. Reiz tas beidzās ar kritienu un Eduardam nācās cīnīties par savu dzīvību. Kopš tā laika nācās arvien vairāk domāt par veselību, vairs nevarēja fiziski smagu darbu strādāt.
    Tā 1974.gadā Eduards kļuva par Madonas muzeja fotogrāfu. Aizraušanās kļuva arī par darbu, izrādījās, ka tas bija īstais aicinājums, sirdsdarbs. Neskaitāmu gan muzeja, gan pilsētas un rajona pasākumu, vietu  iemūžināšana, starp tiem arī muzejnieku darba ikdiena – izstāžu iekārtošana, ekspedīcijas, bet pats galvenais – milzīgs daudzums pārfotografētu materiālu. Tolaik, kad vēl nebija kopētāju, skeneru un tamlīdzīgu palīgu, kvalitatīvu kopiju no vērtīga materiāla, kura oriģināla muzejam nebija, ieguva pārfotografējot. Ar dokumentiem vēl nebija tik sarežģīti, bet fotogrāfijas prasīja lielas prasmes – īpaši, lai izvairītos no atspīdumiem. Muzeja fotogrāfs gan fotografēja, gan attīstīja filmiņas, gan kopēja attēlus. Eidis (tā muzejnieki viņu sauca) pie mums nostrādāja 12 gadus. Kad viņš aizgāja pensijā, mēs bieži  saņēmām zvanus, vajadzēja sīki jo sīki izstāstīt, ko darām, kā veicas un jāuzklausa kāds viņa stāsts.
    Kara laika notikumi atkal par sevi atgādināja 1994.gadā – Zviedrijas valdība atzina savu kļūdu, izteica atvainošanos, leģionārus uzaicināja uz Zviedriju, kur bija pieņemšana pie karaļa Kārļa XVI Gustava. Eduards turp neaizbrauca, bet saņēma grāmatu, albumu ar attēliem no leģionāru viesošanās pasākuma un kompensāciju. Par to ārpus kārtas viņam ievilka telefonu.
    Eidis mūžībā aizgāja 1998.gadā.
    Viņu atceras kā sabiedrisku cilvēku, jaunībā spēlējis teātri, pat klavieres, arī dziedājis un dejojis. Savas prasmes viņš centies nodot citiem muzeja darbiniekiem, esot bijis perfekcionists gan sadzīvē, gan darbā. 
Ilze GAUJĒNA vadošā pētniece