Latviešu
Valoda: Latviešu

Latvijas Etnogrāfiskajam Brīvdabas muzejam – 100

Datums: 01.02.2024 10:27
10 skatījumi
Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs ir viens no tiem, kuru retais nezinās un kurā nebūs bijis. 2.februārī muzejam lieli svētki – 100.dzimšanas diena.
    18.gs.beigās Eiropā kā pretstats racionālajām Apgaismības idejām ienāca Romantisms ar pietāti pret emocijām, individuālas brīvības pieprasījumu, dabas diženuma pielūgsmi, pievēršanos viduslaiku kultūrai un misticismam. Šim virzienam līdzi nāca oriģinalitātes meklējumi (piem., aizraušanās ar Austrumu kultūrām), pagātnes idealizēšana un pastiprināta interese par nacionālo kultūru (etnogrāfiju, folkloru, mūziku utt.), jo straujie tehnoloģiskie uzlabojumi lika aizdomāties par izzūdošo tradicionālo kultūru.
    19.gadu simtenī tautas arvien vairāk sāka sevi apjaust kā kopumu un vērtību, sākās nacionālo kustību laiks, veidojās jaunas valstis. Kā izpausme iepriekšminētajam mūsu zemē aizsākās jaunlatviešu kustība, veidojās nacionālā inteliģence, dibinājās dažādas biedrības (pirmā baltvāciešu senatnes pētīšanas biedrība tika nodibināta 1816.gadā Jelgavā). Ap tām veidojās kolekcijas un muzeji.
    No 19.gs. II puses  rīkotās starptautiskās, pasaules vai citādi nosauktās izstādes Eiropā zināmā mērā uzskatāmas par brīvdabas muzeju priekštecēm, jo tur tika demonstrētas ēkas, iedzīve un pat ievesti eksotiskie iezemieši /Attēls pielikumā/. Latvijā līdzīga nozīme bija 1894.gadā Rīgā notikušajam Viskrievijas arheologu kongresam, kura ietvaros tika iekārtota Latviešu etnogrāfiskā izstāde.
    Ideja par celtņu eksponēšanu brīvā dabā cēlusies Norvēģijā 19.gs. II pusē, bet to realizēja zviedri 1891.gadā, dibinot pirmo brīvdabas muzeju Eiropā – Skansen (Stokholmā).
    Latvijā par šādu muzeju sāka domāt ļoti drīz pēc valsts pasludināšanas. Tam vajadzēja ne vien saglabāt vēsturisko mantojumu, bet arī būt nacionālās pašapziņas cēlējam un uzturētājam, ko muzejs veiksmīgi pildīja arī padomju okupācijas gados.
    1923.gadā izveidotā Pieminekļu valde 1924.gada 2.februārī pēc arhitekta Paula Kundziņa ierosinājuma pieņēma lēmumu par Brīvdabas muzeja dibināšanu.
    Viņa tuvs līdzgaitnieks bija mūsu novadnieks Pēteris Ārends (1900. Vestiena – 1960. Austrālija) – arhitekts, Raiņa kapa pieminekļa arhitekts, Pieminekļu valdes darbinieks, no 1929.gada vadīja Brīvdabas muzeja celtniecības darbus. Sākuma gados muzeja apbūve tika realizēta pēc P.Ārenda plāna.
    Jaundibināto muzeju apmeklētājiem atvēra 1932.gada 13.maijā. Tā bija pirmā brīvdabas ekspozīcija Baltijā. Iesākumā bija aplūkojama tikai Vidzemes sēta.
    P.Ārends bija vestēnietis un pārzināja savu pagastu. Tur atradās divas piemērotas celtnes – 18.gs.sākumā celtā “Rizgu” rija, kas tika uzstādīta kā pirmā ēka šajā sētā. Vēlāk tai sekoja „Skaldu” 18.gs. II pusē celtā vientelpas dūmistaba. 
    Muzeja simtgades konferences programmu rotā attēls, kurā redzamas abas ēkas muzeja atklāšanas dienā. Pasākumā piedalījās arī Kārlis Ulmanis (tobrīd 3.Saeimas deputāts). http://brivdabasmuzejs.lv/zinas/muzeja-simtgades-konference-bus-2-februari/
 Ilze GAUJĒNA vadošā pētniece