Latviešu
Valoda: Latviešu

Madonas novads bijusi dzimtā vieta vai arī profesionālās darbības vieta lielam skaitam ievērojamām personībām, kas Madonas un arī Latvijas vārdu skandinājuši ne tikai Latvijā, bet arī ārpus valsts robežām. Tie ir ievērojami mākslinieki, mūziķi, kultūras darbinieki, sabiedriskie darbinieki, literāti, politiskie darbinieki, zinātnieki, lauksaimnieki, uzņēmēji u.t.t.

Novadnieki - 2021.gada jubilāri

Maijs
14.maijā – 170 – Jānim Ilsteram (14. 05. 1851. Vestienas “Gretēs” – 05. 05. 1889. turpat) - pirmais latviešu botāniķis, dzejnieks, pedagogs

20.maijā – 135 – Voldemāram Salnajam (20.05.1886. Lubānā “Pauros” – 04.08.1948. Stokholmā (Zviedrija)) – diplomāts, politiķis, statistiķis

23.maijā – 110 – Elzai  Rudenājai  (23.05.1911. Lazonas “Midzeņos” – 12.01.1998. Lazdonas “Saulgriežos”) - vēsturniece, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja dibinātāja un direktore 1944-1990

28.maijā – 110 – Edmundam Zirnītim (28.05.1911. Lubānas “Veckalniņos”– 05.06.1989. Koloradospringsā ASV) – dzejnieks, literatūrzinātnieks, pedagogs
Aprīlis
1.aprīlī – 115 – Arturam Filipsonam (01.04.1906. Vestienā – 27.10.1950. Rīgā) – aktieris

4.aprīlī – 160 – Jurim Jurjānam (04.04.1861. Ērgļu pag. Meņģeļos – 14.07.1940. Rīgā) – komponists

6.aprīlī – 90 – Ēvaldam Mugurevičam (06.04.1931. Barkavā – 23.11.2018.) – arheologs

9.aprīlī – 130 – Jānim Ezeriņam (09.04.1891. Biksērē – 24.12.1924. Rīgā) – pedagogs, rakstnieks

12.aprīlī115 – Oļģertam Liepiņam (12.04.1906. Mētrienā – 17.12.1983. Bostonā, ASV) – žurnālists, rakstnieks, tulkotājs

17.aprīlī 150 – Arvīdam Brēmeram (07.04.1871. Ļaudonā – 10.10.1941. Ļaudonā) – zemnieks, priekšzīmīgas saimniecības īpašnieks, sabiedrisks darbinieks, Krievijas impērijas Valsts domes I sasaukuma deputāts

27.aprīlī125 – Kārlim Upeslejam (27.04.1896. Dzelzavā – 15.04.1966. Brukvudā, Lielbritānijā) – būvinženieris, publicists

27.aprīlī90 – Rūdolfam Dumbravam (27.04.1931. Saldū – 17.06.2016. Bērzaunē) – pedagogs, selekcionārs

27.aprīlī 80 – Andai Līcei (27.04.1941. Patkulē) – dzejniece, publiciste

29.aprīlī80 – Jānim Bērziņam (29.04.1941. Cesvainē - 19.02.2017.) – vēsturnieks

Vēsturniekam Jānim Bērziņam – 80

      (1941.gada 29.aprīlī–2017.gada 19.februārī) bija cesvainietis – dzimis “Lucēs”.

    1941.gada 14.jūnijā pusotra mēneša veco Jānīti arestēja kopā ar vecākiem, aizveda uz Madonas staciju, iesēdināja vagonā. Kamēr vilciena sastāvu gatavoja tālajam ceļam, mātesmātei kaut kādā veidā izdevās bez atļaujas tikt līdz vagonam garām apsardzei, mazuli paslēpt zem lielā lakata un aiznest. Tā kā puisēns bija jau nonācis līdz vagonam, viņa vārds atrodams deportēto sarakstā, ko sagatavoja pēc vairrākkārtējām apcietināto pārbaudēm. Puisēns savus vecākus šajā dienā redzēja pēdējo reizi: tēvs nonāca Kirovas apgabala Vjatlagā (miris 1941.gada 25.septembrī), māte – Krasnojarskas novadā (arī mirusi izsūtījumā).
    Zēna bērnība pagāja “Lucēs” pie vecvecākiem Jēkaba un Paulīnes Lucēm, par viņu rūpējās arī mātesmāsa Anna.
   Pēc Cesvaines vidusskolas absolvēšanas bijusi doma kļūt par juristu. J.Bērziņš savās atmiņās minējis, ka vēlmi studēt nostiprinājusi vietējās administrācijas uzstājīgā pierunāšana pēc vidusskolas visiem strādāt kolhozā. Tā kā pirms studijām bija nepieciešams divu gadu darba stāžs, J.Bērziņš iestājās tolaik P.Stučkas Latvijas Valsts universitātē, studēja vēsturi un strādāja, lai iegūtu darba stāžu. Pēc noteiktā laika tomēr neizdevās pāriet uz juristiem vecāku izsūtījuma dēļ.
    Pa šo laiku vēsture jau bija tā ieinteresējusi, ka noraidījums nav sagādājis lielas sirdssāpes.
    Pēc studijām darbs atradās Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, sekoja obligātais karadienests. Pēc atgriešanās J.Bērziņš turpināja vēstures studijas universitātes aspirantūrā, rakstot disertāciju “Latvijas strādnieki 19.gs. 90.gados” (aizstāvēta 1970.g.) un strādāja Vēstures un filoloģijas fakultātē, pasniedzot vispārējo un PSRS vēsturi.
    1971.gadā J.Bērziņš kļuva par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā.
    Atmodas laikā J.Bērziņš bija barikāžu dalībnieks, iestājās par Vēstures institūta darba turpināšanu un nesadalīšanu, viņu ievēlēja par Vēstures institūta vadošo pētnieku.
    1997.gadā viņš kļuva par habilitēto doktoru, un pēc gada viņu ievēlēja par Latvijas Zinātņu Akadēmijas korespondētājlocekli, pēc diviem gadiem – par īsteno locekli, un vēl pēc gada J.Bērziņš kļuva par Senāta un Valdes locekli, sekoja vēl citi amati Zinātņu akadēmijā.
    No 2001. līdz 2013.gadam J.Bērziņš vadīja Vēstures institūta Viduslaiku, Jauno laiku un jaunāko laiku vēstures nodaļu, bija “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla” redakcijas kolēģijas, redakcijas padomes loceklis, vadīja (2002–2006) Vēstures institūtu, bija Vēstures un filozofijas fakultātes studentu diplomdarbu vadītājs un recenzents, Valsts eksaminācijas komisijas priekšsēdētājs Vēstures nodaļā, universitātes Promocijas padomes un vēsturnieku doktorantūras padomes loceklis.
    Pētniecībā J.Bērziņu interesēja sociālo grupu un kustību, kā arī vairāku tautsaimniecības nozaru vēsture. Plašākam lasītāju lokam labi zināmi tādi fundamentāli koletīvie darbi kā “Latvijas PSR vēsture: I sējums” (1986), “Latvija 19. gadsimtā: Vēstures apceres” (2000), “20. gadsimta Latvijas vēsture. I: 1900–1918” (2000), kur viens no rakstu autoriem ir J.Bērziņš, un ir vēl daudzas citas publikācijas.
    Vēsturnieka un pedagoga darbība novērtēta ar vairākiem apbalvojumiem – Latvijas PSR Valsts prēmiju (1987), Arveda Švābes balvu (1998), Rīgas balvu (2005), Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas Goda diplomu (2001), IV pakāpes Atzinības krustu (2011), kā arī J.Bērziņš saņēmis 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
    Vēsturnieks par saviem spēka avotiem uzskatīja ģimeni, dzimto pusi un aizraušanos mūža garumā – medības.
    Apbedīts Cesvaines Vecajos kapos.
Ilze GAUJĒNA vadošā pētniece
Anotācija attēlam: Jānis Bērziņš http://archive.lza.lv/scientists/berzinsj

Marts
14.martā 65 Ivaram Mailītim (14.02.1956. Vestienā) – dizainers 

21.martā110Vilmai Sarkanābolai (21.03.1911. Viesienā – 12.04.1968.Rīgā) – ārste Madonā 1948.-1964.gados 

22.martā130Aleksandram Aizpurītim (22.03.1891. Saikavā – 1964.) – pedagogs, Madonas vidusskolas direktors, sabiedrisks darbinieks, apbalvots ar  Triju zvaigžņu ordeni un Aizsargu Nopelnu krustu  

25.martā125Kārlim Dievkociņam (25.03.1896. Lubejā – 21.03.1981. Madonā) – pedagogs, kordiriģents

31.martā125 - Kārlim Plikausim (31.03.1896. Liezerē – ? ) –  brīvības cīņu dalībnieks, pulkvežleitnants, apbalvots ar Lāčplēša Kara, Triju Zvaigžnu un Viestura ordeņiem, Aizsargu Nopelnu krustu 

Pulkvežleitnants Kārlis Plikauss

(1896.gada 31.martā (pēc jaunā stila 14.aprīlī) Liezēres “Kauliņkalnā”– pēc 1948.gada)

    K.Plikauss dzimis lauksaimnieka ģimenē. Zināms, ka 1914.gadā beidzis V.Olava tirdzniecības skolu Rīgā. Liezērieša turpmākā dzīve saistījās ar armiju.
Krievijas armijā (1915–1917)
    1915.gada augustā K.Plikausi iesauca Krievijas armijā Arhangeļskā, un viņš nonāca 1.apvienotajā gvardes rezerves bataljonā. 1916.gada jūlijā viņš beidza Kijevas praporščiku skolu un dienēja 126.Kājnieku rezerves pulkā, tad no 1917.gada jūlija – 242.Lukovskas kājnieku pulkā, kur bijis rotas komandieris un piedalījies kaujās Rumānijas frontē līdz armijas sabrukumam pēc revolūcijas Krievijā. Šajā laikā K.Plikauss apbalvots ar Krievijas Sv.Staņislava ordeni (III šķira). 1918.gada sākumā viņš no dienesta atvaļinājās.
Latvijas armijā (1919-1940)
    1919.gada pavasarī lielinieku okupētajā Vidzemē veidojās pret tiem vērsta partizānu kustība. Viņus dēvēja par„zaļajiem” jeb „zaļo armiju” (līdzīgi kā lieliniekus par „sarkanajiem” vai pretlielinieciskos spēkus par „baltajiem”). Aktīvākā partizānu darbība bija Vidzemes augstienes pagastos un Lubānas apkārtnē. Martā liezērietis Artūrs Veckalniņš (1889–1942), bijušais Krievijas armijas virsnieks, “zaļajā armijā” bija apvienojis ap 200-300 (dažādos avotos tiek minēts ievērojami atšķirīgs skaits) kaujinieku. 20.martā partizāniem brīvprātīgi pievienojās arī K.Plikauss. “Zaļā armija” organizēja uzbrukumus Sarkanajai armijai, liela sadursme notika pie Kraukļiem, vērienīgs uzbrukums - Cēsu cietumam. Līdz ar Vidzemes atbrīvošanu “zaļie” pievienojās Latvijas bruņotajiem spēkiem.
    Tūlīt pēc lielinieku atkāpšanās bija jānodrošina kārtība. Šim mērķim izveidoja armijas aizmugures dienestam pakļautas komandantūras. Tās nodibināja atsevišķos pagastos, tostarp arī Liezērē. Komandantūras kopā ar vietējām pašvaldībām organizēja mobilizāciju, pārtikas sagādi, valdības rīkojumu izplatīšanu un nodrošināja transportu karaspēka vajadzībām. Ja citviet komandantūras vadīt norīkoja karavīrus, tad Liezērē to vadīja liezērieši, bijušie “zaļie”. Pirmais komandants bija Artūrs Veckalniņš, viņa vietnieks sākotnēji bija Kārlis Plikauss, bet vēlāk Tirzītis.
   1919.gada jūlijā K.Plikausi pārcēla uz 1.(vēlāko 4.) Valmieras kājnieku pulku, kura sastāvā viņš piedalījās kaujās pret lieliniekiem. 19.novembrī pie Bauskas K.Plikauss pirmais ar savu vadu pa plānu ledu pārgāja Lielupi, ieņēma spēcīgi nocietināto Grāvendāles muižu un piespieda pretinieku atkāpties no upes krasta, tā dodot iespēju visam bataljonam pāriet Lielupi. Par šo drosmīgo uzbrukumu viņu apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni (III šķira).
    Nedaudz vēlāk sekoja paaugstinājums par virsleitnantu, 1923.gadā viņš pabeidza virsnieku kursus.
    1928.gada augustā K.Plikausi atkal paaugstināja un nu jau kā kapteini norīkoja uz 12.Bauskas kājnieku pulku, kur bija sakaru komandas priekšnieks. Pēc gada viņš pabeidza elektrotehniskos kursus.
    1935.gadā viņu iecēla par 7.Siguldas kājnieku pulka rotas komandieri, kā arī apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni un Aizsargu Nopelnu krustu. 1937.gadā, turpinot izglītoties militārajā jomā, K.Plikauss beidza bataljona komandieru kursus. 1939.gadā viņš saņēma vēl vienu Latvijas militāro apbalvojumu – Viestura ordeni (IV šķira).
    1940.gada jūlijs nāca ar vēl vienu paaugstinājumu, šoreiz pulkvež-leitnanta pakāpē, un iecelšanu par Daugavpils kājnieku pulka 8.bataljona komandieri. Septembrī viņu norīkoja par 24.teritoriālā korpusa 183.strēlnieku divīzijas 296.strēlnieku pulka štāba priekšnieka palīgu, bet decembrī sekoja atvaļināšana no armijas.
    Nojaušot iespējamās represijas, K.Plikauss kopā ar sievu Annu no 1941.gada februāra līdz jūnijam slēpās Engures mežos, bet, tiklīdz sākās nacistu okupācija, atgriezās dzimtajā pusē un atkal organizēja partizānu grupu, bet nedaudz vēlāk izveidoja Liezēres komandantūru.
Vācijas armijā (1941-1944)
     Nav zināms precīzi, kurā brīdī K.Plikauss iesaistījās nacistu organizētajās kārtības uzturēšanas struktūrās, bet 1942.gada 6.martā K.Plikauss no brīvprātīgajiem kurzemniekiem izveidoja 25.Abavas kārtības policijas bataljonu. Pēc īsas apmācības jūnija beigās bataljonu norīkoja uz Ukrainu, kur nepagāja ilgs laiks, kad mācību turpinājums bija jāpārtrauc, jo latviešus nosūtīja apkarot vietējos padomju partizānus. 1943.gada 5.maijā Abavas bataljonu apvienoja ar 17.Vidzemes bataljonu, par kura komandieri iecēla K.Plikausi. Tikai gada nogalē, uz Ziemassvētkiem, bataljona vīriem piešķīra atvaļinājumu un viņi atgriezās Latvijā.
    1944.gada 7.februārī viņus ieskaitīja 2.Liepājas latviešu brīvprātīgo policijas pulkā kā II bataljonu, kuru komandēja K.Plikauss. Par kādu nakts kauju 1943.gada 8.oktobrī, kad Plikauša bataljons ar nelieliem zaudējumiem bija atvairījis pārspēka uzbrukumus, viņu apbalvoja ar Vācijas Dzelzs krustu (II šķira).
    Par tālāko K.Plikauša dzīvi ziņu ir ļoti maz. Pēc II pasaules kara viņš nonāca Vācijā. Ir zināms, ka 1948.gada maijā izceļoja no Flensburgas bēgļu nometnes uz Lielbritāniju. Par turpmāko likteni informācijas nav.
Ilze GAUJĒNA vadošā pētniece

    Anotācija attēlam: 1. Kārlis Plikauss ap 1920.gadiem. http://lkok.com/query_sql_alpha.asp?LOOKFOR=P
Diemžēl Madonas muzeja krājumā nav K.Plikauša fotogrāfijas, tādēļ izmantots zināmākais attēls, kas redzams dažādās publikācijās par viņu.
2. Kārlis Plikauss https://forum.axishistory.com/viewtopic.php?t=136059&start=105

Madonas ģimnāzijas direktors Aleksandrs Aizpurītis

(1891.gada 22.martā Saikavā–1964.gadā Vācijā) 

    A.Aizpurītis dzimis bijušās Saikavas Aleksandrovas pusmuižas “Tanslavās”. Skolas gadus zēns vadīja Preiļu pareizticīgo draudzes skolā, tad Kokneses (domājams, pareizticīgo) draudzes skolā un Rīgas Pilsētas reālskolā. Sekoja dabas zinību, matemātikas un medicīnas studijas Maskavas un Tērbatas universitātēs.
    1919.gadā viņu ievēlēja par matemātikas un dabas zinību skolotāju Alūksnes izglītības biedrības ģimnāzijā, bet no 1920.gada viņš bija šīs skolas direktors. Šaja laikā A.Aizpurītis iesaistījās arī Alūksnes sabiedriskajā dzīvē – bija pilsētas domnieks, pilsētas valdes un vairāku biedrību loceklis, sadarbojās ar vietējo laikrakstu "Malienas Ziņas”, bija atturības kustības piekritējs. Viņš bija esperanto valodas pratējs un rīkoja apmācības kursu interesentiem.
    1930.gads nāca ar pārmaiņām – A.Aizpurīti pārcēla uz Madonu, kur viņš pilsētas ģimnāzijā nostrādāja līdz 1944.gadam (ar nelielu pārtraukumu padomju okupācijas laikā, 1940.–1941.gadā).
    Laikrakstam "Madonas Vēstnesis” jaunais direktors stāstījis, ka uz Madonu esot braucis ne visai labā noskaņojumā, bet jau pirmajās šeit pavadītajās dienās viņam pilsēta iepatikusies. Viņš cerot, ka izdosies organizēt vietējo “Cerības pulciņu” (pretalkohola kustību). Saistībā ar skolas nākotni minēta internāta paplašināšana.
    A.Aizpurīša laikā pilsētas ģimnāzija kļuva par Valsts ģimnāziju. Skolas direktors pasniedza matemātiku un kosmogrāfiju. Bijušais skolnieks Dmitrijs Rubenis skolas direktoru raksturojis kā padruknu vīru. Kad viņš uzaudzējis kuplās ūsas, skolas bērni viņu iesaukuši par Samu.
    A.Aizpurītis bija kārtības un stingras disciplīnas piekritējs, viņš skolā ieviesa formas, asi vērsās pret visādu smiņķu un greznumlietu izmantošanu skolā. Iespējams, tikai Madonā bija noteikums, ka pēc pieciem pēcpusdienā skolas bērni nedrīkstēja atrasties uz ielas. Arī kopējā rīta lūgšana bija viens no ģimnāzistu dienas kārtības punktiem. Kad mācītāja nebija uz vietas, tās noturēja pats direktors. Lūgšanas viņš parasti noslēdzis ar K.Beldava vārdiem, kas vedināja uz pārdomām: ”Ak, kā es vēlētos daudz labāks būt, no savām kļūdām ar reiz vaļā kļūt”.
    Bijušie audzēkņi viņu raksturojuši kā stingru, bet taisnīgu un laipnu skolotāju. Direktors rūpējies par skolēnu veselību, īpaši uzraudzījis, lai sakarsušie nesadzertos aukstu ūdeni un nesaslimtu, jo tobrīd vēl jauniešu vidū saslimšana ar tuberkulozi nebija retums. Vienlaikus viņš rūpējās arī par skolas bērnu audzināšanu latviskā garā.
    1939.gadā Madonā darbu uzsāka arodskola galdniekiem un mūrniekiem. A.Aizpurītis kļuva arī par šīs mācību iestādes direktoru.
    Aleksandrs Aizpurītis bija arī Madonas mazpulku rajona vecākais un 77.Madonas ģimnāzijas mazpulka vadītājs. Par centību mazpulku vadības darbā  1939.gadā viņu apbalvoja ar mazpulku vadītāju Goda zīmi. Šajā gadā viņš saņēma arī „Aizsargu Nopelnu krustu”.
    Tūlīt pēc pārcelšanās uz Madonu A.Aizpurīti jau bija apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira).
    Tāpat kā Alūksnē, arī Madonā A.Aizpurītis iesaistījās ārpusskolas sabiedriskajās aktivitātēs – tika iecelts par Madonas pilsētas padomnieku, bija Madonas pilsētas bāru tiesas priekšsēdētājs, Madonas aizsargu pulka ķīmiskā dienesta vadītājs.
    1940.gadā A.Aizpurīti oficiāli atbrīvoja no amata pēc paša lūguma, jo, saprotams, viņš neatbilda jaunajām – padomju laika prasībām. Tomēr vācu okupācijas laikā (1941-1944) viņu atkal atjaunoja amatā.
    1944.gadā A.Aizpurītis  emigrēja un līdz mūža nogalei dzīvoja Vācijā.
Ilze GAUJĒNA vadošā pētniece

Voldemārs Lesnieks (1890-1973) - ārsts un sabiedriskais darbinieks

    2020.gada 18.martā apritēja 130.gadadiena Cesvaines ārstam Voldemāram Otto Lesniekam. Dzimis Sāvienā, Andreja un Mades Lesnieku ģimenē. Pēc Sāvienas skolas beigšanas mācījās Rīgā, kur abslovēja Nikolaja ģimnāziju - kādreizējo Rīgas jeb Kārļa liceju. No 1910.gada studēja  medicīnu Tērbatas universitātē, iestājās arī studentu biedrībā „Atauga”, kur izveidoja un vadīja vīru un jaukto kori. Jau studiju laikā strādāja par asistentu Tērbatas pilsētas slimnīcā.
    1914.gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, Voldemārs Lesnieks tika iesaukts armijā, kur divus gadus kā mediķis darbojās Ribinskas kara slimnīcā, Jaroslavļas apgabalā. 1916.gadā tika nosūtīts uz Kaukāza fronti. Būdams kara ārsts, uzdienēja līdz pulkveža pakāpei, saņēma trīs Krievijas kara ordeņus. 1917.gadā iepazinās ar osetīnu Vasiliju Zauerbeku - Sosijevu, kurš kādā no kaujām tika smagi ievainots un vēlāk no ievainojumiem mira. Izpildot drauga Sosijeva vēlēšanos parūpēties par viņa ģimeni, Voldemārs Lesnieks to izdarīja pavisam tieši, apprecot Sosijeva sievu Dorihanu un aizgādībā paņemot arī viņu četrus bērnus – Aleksandru, Danielu, Veru un Raisu Fatimu.
    Krievijas pilsoņu kara laikā bija noskaņots pret komunismu (V.Lesnieka tēvs bija ieslodzīts Stukmaņu koncentrācijas nometnē, kur 1919.gadā miris) un tāpēc iestājās Baltajā armijā, tika norīkots par sanitārā vilciena priekšnieku Ziemeļkaukāzā.
    Ar lielām grūtībām Voldemāram Lesniekam izdevās iegūt atļauju 1921.gadā no Kaukāza ar ģimeni atgriezties Latvijā. Ierodoties Rīgā, sāka strādāt pie ārstu biedrības priekšsēdētāja Reinharda par asistentu. Alga bija neliela, ar to nebija iespējams nodrošināt lielo ģimeni, tāpēc jau 1921.gada beigās Lesnieks pārcēlās uz Cesvaini, kur radās iespēja strādāt par ārstu, arī vadīt vietējo slimnīcu līdz 1935.gadam. Strādāja arī Cesvaines Valsts ģimnāzijā par skolotāju un skolas ārstu. No 1920.gadu vidus līdz 1935.gadam viņš bija arī 9.Madonas aizsargu pulka ārsts un organizēja aizsargiem sanitāri-higiēniskos kursus, par ieguldījumu saņemot aizsargu organizācijas nopelnu krustu. 1930.gadu sākumā Voldemārs Lesnieks savā mājā izveidoja Latvijas Sarkanā krusta veselības kopšanas punktu.
    Kā aktīvs sabiedriskais darbinieks iestājās Cesvaines kultūras veicināšanas biedrībā un kļuva par tās priekšsēdētāju - organizēja vietējo dziesmu dienu un brīvdabas izrādes, tika uzņemts Latvijas automobiļu īpašnieku un vadītāju biedrībā un Latvijas Aerokluba Cesvaines nodaļas valdē. Bez tam viņš bija dalībnieks „Latvijas Vanagu” organizācijas Cesvaines novadā no 1920.gadu beigām līdz 1935.gadam.
    Dzīvojot Cesvainē, ārsta ģimene kļuva par tuviem draugiem ar Augusta Saulieša ģimeni. Pēc rakstnieka nāves 1933.gadā V.Lesnieks bija viens no pieminekļa fonda dibinātājiem. Esot biedrības “Rakstnieka A.Saulieša kapa pieminekļa fonds” valdes priekšsēdētājs, viņš rūpējās par tā uzcelšanu Cesvaines Ķinderu kapos.
    1930.gadu beigās ar ģimeni pārcēlās uz Ērgļiem, kur sāka strādāt par ārstu un vadīja Latvijas Sarkanā krusta slimnīcu.
    1939.gada nogalē V.Lesnieks nonāca Jūrmalas pilsētā, kur nostrādāja neilgu laiku, jo 1940.gadā, sākoties Otrajam pasaules karam, būdams komunistu pretinieks, kopā ar sievu un meitām devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur strādāja kā ārsts vairākās bēgļu nometnēs līdz pat 1945.gadam. Viņa audžudēls Aleksandrs Sosijevs 1940.gadā Rīgā tika apcietināts.
    Vēlāk ģimene emigrēja uz ASV, nonāca Sentluisā (St. Louis), Misūrī štatā, kur V.Lesnieks turpināja strādāt slimnīcās, taču tikai sanitāra amatā. Darbojās izceļojušo latviešu izveidotajās organizācijās - ALA (Amerikas Latviešu Apvienība) un LAZA (Latvijas Ārstu un Zobārstu Apvienība), strādāja kā palīdzības fonda uzturētājs no 1956. – 1957.gadam. Nelielajā latviešu draudzē, kas tobrīd Sentluisā bija vienīgais latviešu sabiedriskais centrs, tika ievēlēts par draudzes priekšnieku. 1960.gadu beigās Lesnieks pārcēlās uz Ņujorku, dzīvoja Manhetenā, turpinot darboties LAZA un ALA. Pēdējos dzīves gadus dzīvoja pie savas jaunākās pameitas Veras un viņas vīra Vestheivenā, kur 1973.gada 5.jūlijā, 83 gadu vecumā mira no sirdstriekas.  Voldemārs Otto Lesnieks apglabāts „Spring Valley” kapsētā Konektikutas štatā, ASV.
Reinis AUZIŅŠ vēsturnieks
Februāris
5.februārī - 135 - Jānim Stalbovam (05.02.1886. Kraukļu pag. “Piekalnu Spārviņos”–1950.) - Latvijas konsuls Igaunijā (1920-1922), Latvijas bankas direktors (1928-1940; 1941-1944)

9.februārī - 120 - Jānim Grotam (09.02.1901. Ērgļu pag. “Silamuižā”– 30.11.1968. Rīgā) - dzejnieks

15.februārī - 125 - Annai Ūdrei (15.02.1896. Lazdonas pag.– 30.12.1981. Rīgā) - ķirurģe, Nopelniem bagātā ārste
 
18.februārī - 130Otto Leiveram (18.02.1891. Ļaudonas pag.– 05.03.1983. Teksasā, ASV) - farmaceits

18.februārī - 90 - Leonam Vītolam (18.02.1931. Liezēres pag. “Blukās”– 09.04.2005. Rīgā) - mežkopis, Mežsaimniecības ministrs (1971–1988)

22.februārī - 155 - Pāvulam Jurjānam (22.02.1866. Ērgļu pag. “Meņģeļos”– 06.01.1948. Rīgā) - komponists

Farmaceits Otto Leivers

(Leiwer, Leivērs, 1891.gada 18.februārī – 1983.gada 5. vai 18. martā)

    Pirms 130 gadiem 18. februārī Ļaudonā pasaulē nāca nākamais Dzelzavas aptiekārs Otto Leivers.
    Zināms, ka O.Leivers piedalījās I pasaules kara kaujās, bet pēc tam nonāca Jaungulbenes pusē un  pārņēma Gulbīša aptieku. Tur 1917.gada maijā O.Leivers iepazinās ar nākamo sievu Antoniju Stauni (1898 – 1984) un rudenī jau dzertas kāzas. 1919.gadā viņš dienēja 4.Valmieras kājnieku pulkā kā rezerves farmaceits. Zināms, ka 1923.gadā O.Leivers mēģināja iegūt īpašumu Valkas apriņķa Ērģemes pagastā, bet sākotnēji pieprasījums tika noraidīts, tomēr jaunā ģimene iegādājusies savu aptieku Valkas apkārtnē. Bet uz dzīvi tur nav palikuši.
    Dzelzavas muižas kungu māja (pils) no 1920. līdz 1925.gadam daļēji piederēja Latvijas armijai, un no 1922.gada tajā  bijusi arī aptieka. Tās vajadzībām izmantotas četras telpas pirmajā stāvā. Nav droši zināms, par to, kas tobrīd bija aptiekārs.
    Par to, kad Leiveri pārcēlušies uz Dzelzavu, ziņas ir pretrunīgas. Pēc meitas Ausmas atmiņām tas noticis 1922.gadā, bet pēc netiešām norādēm paša O.Leivera teiktajā un ziņām periodikā ap 1923.gadu ģimene bijusi sasitīta ar Valkas pusi.
    1926.gadā Dzelzavas pili pārņēma pagasta valde. Zināms, ka šajā gadā dibināta “Alejas aptieka”, kuras īpašnieks bija O.Leivers. Tā sākotnēji atradās muižā, bet netālu tika uzsākta aptiekas vajadzībām piemērotas ēkas celtniecība. 1931.gadā tā bija gatava, tur aptieka darbojās arī padomju gados.
    Virs ēkas ieejas redzams tās pabeigšanas gads (1931) un iniciāļi OL un AL. Domājams, tie bija īpašnieku iniciāļi. Otto  bija aptiekas īpašnieks un aptiekāra palīgs, bet Antonija – farmaceite. Pēc tā brīža likumdošanas aptiekas īpašnieks varēju būt pat bez speciālas izglītības, bet aptiekā noteikti bija jāstrādā farmaceitam. Iespējams, ka aptiekāra palīga diplomu O.Leivers bija ieguvis kādā no Krievijas augstskolām vēl pirms I pasaules kara.
    O.Leivers bija arī viens no Madonas un apkārtnes aptiekāru biedrības dibinātājiem 1925.gadā. Tūlīt pēc tās izveidošanas viņu ievēlēja par valdes locekļa kandidātu, vēlāk bija revīzijas komisijas loceklis un biedrības sekretārs. Tā bija viena no astoņām Latvijas farmaceitu biedrībām. O.Leivers darbojies arī Dzelzavas savstarpējās apdrošināšanas biedrībā.
    1934.gadā aptiekārs iesaistījās Aizsargu organizācijā, bija Madonas 9.pulka Jātnieku diviziona farmaceits, 1939.gadā apbalvots ar Aizsargu Nopelnu krustu.
    Par tālāko O.Leivera dzīvesgājumu ziņas ir trūcīgas. Iespējams, 1940.gadā Antonijas un Otto ceļi šķīrās – Antonija atgriezās dzimtajā pusē, Otto palika Dzelzavā līdz 1944.gadam.  Par tālāko viņa likteni vēl mazāk drošas informācijas. Zināms, ka viņš nonāca  Vicburgas (Vācija) bēgļu nometnē, vēlāk dzīvoja Ņujorkā, ap 1977.gadu bija apmeties Latviešu kara invalīdu apvienības mītnē “Rota”, apglabāts “Rotas” brāļu kapsētā.
    Sievu Antoniju 1949.gadā izsūtīja uz Amūras apgabala Tigdas rajonu. Mājās viņa varēja atgriezties tikai 1956.gadā. Deportācijas neskāra bērnus Ausmu un Raimondu.
    Muzeja krājumā glabājas vairākas no izsūtījuma rakstītas Antonijas vēstules bērniem un dažas fotogrāfijas.
Ilze GAUJĒNA vadošā pētniece

Augusts Lietavietis (1893-1984) - akadēmiķis, alpīnists


    „Mans prāts pieder zinātnei, mana sirds – kalniem”. Tā par sevi ir teicis akadēmiķis, ārsts, higiēnists, alpīnists Augusts Lietavietis. Mūsu novadnieks no Bērzaunes pagasta Sēnuļu mājām, dzimis 1893.gada 18.februārī. Pēc Bērzaunes skolas beigšanas dzīves gaitas aizveda projām no dzimtās puses. Tālāko izglītību ieguvis Pleskavā un Maskavas Universitātē, kur studēja medicīnu. Pirmā pasaules kara laikā palīdzēja ārstiem Maskavas hospitāļos apkopt karā ievainotos. Kara laikā, redzot slimību un bada novārdzinātos iedzīvotājus, saprata cik svarīga ir profilakse. Pēc kara beigām Augusts Lietavietis pievērsās tikai zinātniski pētnieciskajam darbam. Industrializācijas dēļ jaunajā padomju valstī aktuāla kļuva rūpniecības higiēna un sanitārija. Šo problēmu risināšanā iesaistījās Augusts Lietavietis, pētīja karstuma un starojuma ietekmi uz cilvēkiem metalurģijā un ar laiku kļuva par vienu no vadošajiem padomju speciālistiem. Trīsdesmitajos gados pētīja  darba apstākļus cilvēkiem, kas strādāja rādija ieguvē un pirmo reizi sadalīja atomu, izstrādāja profilakses pasākumus šo strādnieku aizsardzībai. Augusts Lietavietis bija radiācijas higiēnas pamatlicējs Padomju Savienībā, viņš sarakstījis pirmo padomju rokasgrāmatu par darba higiēnu un piedalījies pirmās padomju likumdošanas izveidošanā par rūpniecības strādnieku darba sanitāro aizsardzību. 1950.gadā tika ievēlēts par PSRS Medicīnas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi. Ieguvis arī starptautisku atzinību - 1961.gadā tika ievēlēts par Starptautiskās profesionālās medicīnas organizācijas viceprezidentu, piedalījies zinātniskajās konferencēs Zviedrijā un ASV.
    Jau kopš bērnības, dzīvojot pie Gaiziņkalna, lielākā akadēmiķa dzīves kaislība un sapņi ir bijuši saistīti ar kalniem. Šo sapni Augusts Lietavietis sāka īstenot no 1925.gada, kad vasarās piedalījās kalnu pārgājienos Kaukāzā un no 1930.gada arī Vidusāzijā. Šie pārgājieni turpmākajos gados izvērtās par zinātniskām ekspedīcijām. No 1930. – 1947.gadam notika 10 viņa vadītas ekspedīcijas uz Pamiru un Tjanšana kalniem. Zinātniskās ģeogrāfijas nozarē veicis nozīmīgus pētījumus par Tjanšana kalnu šļūdoņiem. Augusta Lietavieša vadītā pārgājienā Tjanšana kalnos atklāja Konstitūcijas smaili, Konpinska smaili, tika izpētīts Han-Tengri reģions, kur 1937.gadā, kāpjot vienā no kalnu virsotnēm, blakus atklāja kartēs vēl neiezīmētu augstu smaili, sākotnēji to nosaucot par „Nezināmo”. Alpīnistu grupa šo virsotni pieveica nākošā gada ekspedīcijā. Smailes augstums, 7439 metri virs jūras līmeņa, tika noteikts pēc Otrā pasaules kara, kas rezultējās ar otras augstākās virsotnes atklāšanu Padomju Savienībā. Virsotne tika nosaukta par Uzvaras smaili (mūsdienās - Dženiša smaile Kirgizstānā pie robežas ar Ķīnu). Valsts Fizkultūras un sporta komiteja 1946.gadā Augustu Lietavieti apbalvoja ar goda nosaukumu „Nopelniem bagātais sporta meistars alpīnismā”. 1948.gadā Medicīnas zinātņu akadēmija Augustu Lietavieti ievēlēja par Darba medicīnas institūta direktoru. Iegūstot šo amatu, noslēdzās Lietavieša vadītās kalnu eksedīcijas.
    Savu vādu kalnos Augustam Lietavietim bija lemts atstāt pavisam tieši: viņa kolēģu-alpīnistu ekspedīcija Tadžikistānā 1938.gada 23.augustā atklāja 6046 metru augustu smaili Tjanšana kalnos, kuru nosauca Lietavieša vārdā. Cita alpīnistu grupa kartē iezīmēja un uzveica vēl neatklātu kalnu pāreju Pamirā (Pētera Pirmā grēdā), nosaucot to par Lietavieša pāreju.
    Lai arī ievērojami lielāko dzīves daļu pavadījis Padomju Krievijā, kolēģu aicināts apmeklēja arī Latviju, un šajās reizēs vienmēr atrada iespēju apciemot dzimto Bērzauni un brāli Jāni. Augusts Lietavietis miris 1984.gadā 91 gada vecumā, apglabāts Vedenskas kapsētā, kur apbedīti vēl citi Maskavā mirušie latvieši.
Reinis AUZIŅŠ vēsturnieks

Vairāk kā 50 gadi medicīnā


    Pirms 135 gadiem 1896.gada 15.februārī (pēc vecā stila 3.februārī) Lazdonas pagasta „Kaļpos” dzimusi ārste, ķirurģe Anna Ūdre. 1924.gadā beigusi Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti ar specializāciju ķirurģijā. No 1926.gada Rīgas pilsētas 1.slimnīcā strādā par asistenti, vēlāk ķirurģi, pēc tam no 1940.gada ilggadēja Rīgas pilsētas 4.klīniskās Sarkanā Krusta slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītāja. Pēdējos dzīves gados strādāja kā ķirurģe konsultante. Apmācījusi arī daudzus jaunos ārstus un māsas viņu prakses laikā slimnīcā.
    Zinātniskajā darbībā publicējusi rakstus par kuņģa čūlu, tās ārstēšanu, praktiskajā darbībā vairāk pievērsusies vairogdziedzera, kuņģa un plaušu slimību ārstēšanai.
    1956.gadā ieguvusi Latvijas PSR Nopelniem bagātās ārstes nosaukumu, apbalvota arī ar Ļeņina ordeni.
    Ar dzīvesbiedru, arī zināmu ķirurgu Jāni Jēgermani iepazinās 1920. gados ķirurģijas klīnikā. Daudzi no ģimenes draugiem bija mākslinieki, aktieri, pāris labprāt apmeklēja arī teātra izrādes, mākslinieku izstādes u.c. kultūras pasākumus. Abiem piederēja liela bibliotēka, kurā bija daudz retu izdevumu, daudzi no tiem par medicīnas tēmu.
    Ārste brīvajā laikā mēdza arī apciemot dzimto pusi, brauca peldēties vasarās un labprāt ciemojās Madonas apkaimē arī dziļajās un aukstajās ziemās. Viņu atminas kā vienkāršu un atsaucīgu cilvēku. Pēc nāves 1981.gada 30.decembrī Anna Ūdre apglabāta Rīgas Meža kapos blakus dzīvesbiedram.
    Rīgas Sarkanā Krusta slimnīcā 1980.gados izveidoja 2 piemiņas medaļas – par mediķa profesionālo izaugsmi tika piešķirta Aleksandra Neiberga medaļa, bet otra medaļa - par žēlsirdību - tika veltīta ārstei Annai Ūdrei. Tās piešķīra jaunajām medmāsām un ārstiem, lai būtu motivācija celt profesionālo kvalifikāciju.
Rita MEDNE kultūrvēstures nodaļas vadītāja

     Lidija Keplere - Gulbe (1890 - 1978) - AKTRISE

    Ļaudonas pagastā šūpulis kārts Liepājas, Maskavas, Dailes un citu mazāku teātru aktrisei (ceļojošais teātris “Mūsu teātris”, Rīgas mazais teātris u.c.) Lidijai Keplerei – Gulbei (11.02.1890.-15.08.1978.). Dzimusi 1890.gada 11.februārī Ļaudonas pagasta „Birzumniekos” zemnieku ģimenē. Beigusi Ļaudonas draudzes skolu.
    1909.gadā Lidija Keplere apmeklē Ļaudonas Izglītības biedrības „Rosība” sarīkotos dramatiskos kursus. Tos vada režisors Arvīds Bergmans, kurš iesaka meitenei doties uz Maskavu un mācīties aktiermeistarību, tomēr finansiālu apsvērumu dēļ tas nav iespējams. Tomēr Lidija 1910.gadā iestājas 3-gadīgajos Latvju dramatiskajos kursos (saukti arī par Dubura dramatiskajiem kursiem, vēlāk Zeltmata kursiem) Rīgā, kurus absolvēja 1913.gadā. Var teikt, ka Lidija Keplere ir Madonas apkārtnes pirmā profesionālā aktrise. Pēc kursu beigšanas kopā ar kursabiedriem Paulu Baltābolu, Lūciju Neibergu, Miķeli Sveili tiek pieņemti spēlēt Liepājas teātrī, tomēr, sākoties I pasaules karam, teātris 1915.gadā ir spiests savu darbību pārtraukt.
     No 1915. – 1920.gada rudenim Lidija Keplere uzstājas Maskavas bēgļu un strādnieku teātros un mācās Komisarževska teātra studijā. Pēc atgriešanās no bēgļu gaitām 1920. – 1928.gadu sezonās aktrise spēlē lomas Dailes teātrī, bet no 1928. – 1935.gadam viņas dzīvē ir grūts periods, nav pastāvīgas darba vietas kādā no teātriem, tiek izmantotas dažādas darba iespējas - Lidija strādā „Mūsu teātrī” (ceļojošais teātris, kurš nesaņēma valsts atbalstu), Tautas teātrī, Ziemeļblāzmas teātrī, Radiofonā, arī Dailes teātra mazajā ansamblī, spēlējusi lomu arī latviešu pirmajā skaņu filmā „Tautas dēls”, kuras pirmizrāde notika 1934.gada vasarā. Precējusies ar režisoru un aktieri Alfrēdu Gulbi (1888. Skrīveros - 1945. Rīgā).
    1938.gada 16.novembrī kā Dailes teātra aktrise Lidija Keplere ir apbalvota ar Atzinības krustu.
     Pēdējos dzīves gadus pavadīja Skrīveru „Klaucēnos”. Aktrise mirusi 1978.gada 15.augustā, apbedīta Ļaudonas kapos.
Rita MEDNE kultūrvēstures nodaļas vadītāja

Marianna Peilāne (1915-1996) – gleznotāja


    Madonas puse ir iedvesmojusi ne vienu vien šodien zināmu mākslinieku. Marianna Peilāne dzimusi Madonas rajona Mārcienas pagastā, lauku amatnieka Andreja un Edes Peilānu ģimenē. Skolas gaitas aizvadījusi Madonas un Mārcienas skolās. Labs zīmēšanas skolotājs, dekorators Nikolajs Kārkliņš pratis rosināt topošās mākslinieces iztēli, liekot zīmēt ar krāsainiem krītiņiem. Arī vidusskolā zīmēšanu mācīja tolaik plaši pazīstamais akvarelists Ervīns Volfelis. Viņš savās nodarbībās skolēnus iepazīstināja arī ar mākslas vēsturi. Tas viss rosināja Mariannu Peilāni daudz zīmēt un strādāt akvareļa tehnikā jau vidusskolā. Līdzekļu tālākām studijām Mākslas akadēmijā viņai nebija. Pēc Daugavpils skolotāju institūta beigšanas 1937. gadā 3 gadus viņa nostrādāja par pedagogu. Šis bija nozīmīgs sevis meklēšanas un pašizteikšanās laiks, kad gluži skaidri ir apjausta nepieciešamība gleznot. Tikai 1940. gadā, pēc augstās mācību maksas atcelšanas, radās iespēja iekļūt Mākslas akadēmijā. Pirmajā kursā viņa klusās dabas mācījās gleznot pie Leo Svempa. Ar to pirmie pamati profesionālai glezniecībai  likti droši un vērienīgi. Tālāk seko studijas galvas gleznošanā pie Konrāda Ubāna. Figūras gleznošanu mācījās pie Voldemāra Tones, pie Kārļa Miesnieka un Augusta Annusa - zīmēšanu. Mākslas akadēmiju Marianna Peilāne beigusi 1950. gadā, bet 1969. gadā sarīkojusi savu pirmo personālizstādi dzimtajā novadā Madonā.
    Marianna Peilāne sevi visspilgtāk izteikusi ainavās un klusajās dabās. Ir gleznoti izjustus Latgales ainavu ciklus Saules un Liepu kalna apkārtnē. Bieži viņas darbos tika  atainota Pērse un Koknese. Dabas episkuma apceres vislabāk izteikusi Daugavas un jūru gleznojumos. Tomēr lielāko popularitāti māksliniece ieguvusi ar ziedu gleznojumiem. Darbos brīvi pārveidojusi realitāti, atbilstoši noteiktai emocionalitātes pakāpei. Glezno tumši, ar precīzi izsvērtiem krāsu akcentiem, pastozi, lielu nozīmi piešķirot gleznas virsmas apstrādei un faktūru ritmiem. Izmantojusi līniju konturējumus.
    Dzīves pieredze, prasīgums pret sevi nav saliekuši mākslinieci, bet devuši drosmi skaidrāk sevi apjaust un izteikt tieši brieduma gados. Viņas pēdējo gadu gleznojumi bija pārliecinoši savā uzbūvē, krāsās piesātināti, kā arī  bagāti faktūras izteiksmīgumā.

Mariannas Peilānes biogrāfija:
Dzimusi lauku amatnieka Andreja un Edes Peilānu ģimenē. Vīrs Vladislavs Šveide – gleznotājs. Mācījusies Rīgas amatniecības skolā (1934 – 1935), Daugavpils skolotāju institūtā (1935 – 1937). Beigusi Latvijas Valsts mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu ar diplomdarbu „Augļu koku stādīšana kolhozā, J.Liepiņa vadībā (1950). Strādājusi par skolotāju Lūdzas apr. Raipoles skolā (1937-40), neilgu laiku kombinātā “Māksla”. Kopš 1958.gada piedalās izstādēs. Personālizstādes: Madona (1969, 1977, 1988), Jēkabpils (1977, 1982), Vestiena, Meirāni, Ērgļi (1977), Madonas raj. kopā ar V.Šveidi (1984), Rīgā kopā ar V.Šveidi (1990). 1970 – Latvijas Mākslinieku Savienības biedre.
Linda BAKMANE mākslas izstāžu kuratore