Latviešu
Valoda: Latviešu

Jāņi - Līgo svētki

Datums: 22.06.2023 08:38
14 skatījumi
Ir pienākuši vieni no latviskākajiem svētkiem – Jāņi. Laiks, kad diena ir izstiepusies un nakts palikusi pavisam īsa – tāds kā straujš, zilgans fragments. Skatam paveras zeltaini labības lauki un ziediem bagātīgas pļavas, gar ausi aizšaujas kāda darbīga bite.
Rudzu laukā Astrīda Iesalniece un Oļģerts Skuja, Jāņa Ļubļinska foto, 1950.gadi. MNM 45087:2
    Viss tiecas pretī briedumam, un šajā laikā mēs ar dziesmām sagaidām Jāņus.
    Teicēja Anna Zvirbule no Kraukļu ciema “Āriņām” seno tradīciju aprakstā “Līgo svētki” (MNM 2669:3) vēsta: “Līdz Jāņiem visām sētām jābūt uzpostām un visiem darbiem padarītiem. Jau agri rītos, kad rasa vēl nebija nožuvusi, gāja linu tīrumos. No koka bija darināta speciāla ierīce – škinagas –, ar ko notraukt rasu, un parasti to darīja vīrieši. Jau vairākas nedēļas pirms Jāņiem meitas līgoja ravēdamas, puiši līgoja, mēslus vezdami un citus darbus darīdami, un, lai cik visi pēc darba dienas būtu noguruši, mājās ejot, arī visi esot līgojuši. Puiši aplīgoja meitas, bet meitas – puišus.
    Jāņu dienā bija Jāņu siers, ko sēja mājas saimniece, saimnieks brūvēja alu. Jāņu diena – tā ir trešā siera svētku diena. Krustdiena ir maijā – tie bija pirmie siera svētki, Vasarsvētki – otrie siera svētki, un Līgo svētki bija trešie siera svētki. Ganiem līdzi devas mazus sieriņus.
    Uz govju pušķošanu nāca saimnieks, saimniece un dienesta meitas. Govīm apvija ragus, savukārt bullim tika uzlikts ozola vainags. Arī mājas un kūtis bija appušķotas. Mājas pušķoja ar bērziem, jo tie ir Jāņu koki, bet ozolus izmantoja tikai vainagiem.”
    Kad lielie darbi bija pabeigti, meitas mugurā vilka svētku drēbes un devās uz pļavu vīt svētku vainagus. Tiem ir apļa forma, un aplis Jāņos bija visraksturīgākā iezīme. Vispirms ar vainagu rotājās pati tā pinēja, bet otru uzpīto vainagu viņa vija savam iecerētajam.
    “Lai kāds arī būtu saimnieka vārds, Jāņu vakarā viņu sauca par Jāni, godāja par Jāni. Tā viņam it kā bija jāpārstāv gaidītā Jāņa klātbūtne mājas saimes un ciemiņu vidū. Saimnieci atkal godāja par Jāņa māti, kas savukārt, šķiet, nozīmēja Jāņa sievu. Gani jau iepriekš bija nopinuši vainagus. Saimniecei sniedza puķu vainagu, saimniekam – ozola. Dižajā istabā vai sētsvidū pirms sēdās pie galda mājas ļaudis viņiem uzlika galvā vainagus un aplīgoja. Šī aplīgošana bija kā suminājums, kā laba vēlējums, norādot arī uz vainaga maģisko nozīmi.” (Biruta Senkēviča, “Jāņi – vasaras saulgrieži”, 1969.g.) Vakaros līgotāji gāja no vienas mājas uz otru, katras mājas saimniece cienāja ar sieru, saimnieks – ar alu. Dažreiz jau iepriekš norunāja, kurā mājā notiks līgošana, tad visi līgodami devās uz norunāto vietu.
    Neviens nedrīkstēja Jāņu nakti gulēt, kurš gulēja – to aplīgoja un izsmēja. Dedzināja ugunskurus, kam leca pāri vai pie kā steidzās sasildīties. Teicēja A.Zvirbule vēstīja, ka pāri ugunskuriem parasti leca vīrieši, tikai ļoti reti to darīja sievietes. Nūjas vai pagales apsmērēja ar sveķiem, darvu un degošas laida gaisā. Pāri ugunskuram leca tāpēc, lai odi neēd, savukārt B.Senkēviča rakstīja: “Jaunie ļaudis sadevās rokās un leca pāri ugunskuram. Ja abi pārlēca un nepalaida vaļā rokas, tad kāzas gaidāmas ­– burvju spēks tos savienoja.”

Foto: http://www.nmkk.lv/Items/ItemViewForm.aspx?id=948248
Sabīne MIKA krājuma glabātāja