Kalsnavas arborētumam – 50

    Šodien Kalsnavā ir tūkstošiem koku un krūmu no dažādām pasaules valstīm, daudziem to tiem arborētums ir vienīgā augšanas vieta Latvijā. 

    Arborētums (arī dendrārijs) tiek definēts kā koku, krūmu un liānu kolekcija, kur veic ilglaicīgus novērojumus par koku attīstību, to piemērotību noteiktam klimatam. 
    Kalsnavas arborētums nav atdalāms no mežu pētīšanas stacijas (MPS) “Kalsnava”, kas darbību uzsāka 1953.g. Latvijas vēsturē tā bija otrā mežu pētīšanas stacija. Pirmo nodibināja 1928.g. pie Rīgas, tagadējā Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja teritorijā. Pirmās ziņas par koku stādu audzēšanu Kalsnavā arī saistītas ar 1920. - 1930.gadiem, kad tur atradās viena no Latvijas Mežu departamenta virsmežniecībām, pie kuras 1930.gados ierīkoja stādu audzētavu meža koku stādiem. 

Iemesls arborētuma tapšanai
    1960. un 1970.gados Latvijas PSR pieauga pieprasījums pēc dekoratīvā materiāla, ko izmantot apzaļumošanai, dendroloģiskajiem stādījumiem un mežsaimniecības vajadzībām. Tolaik eksistēja trūkums gan stādu skaitā, gan to daudzveidībā. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas (ZA) Botāniskā dārza (tagad - Nacionālā botāniskā dārza) pētnieki bija noskaidrojuši, ka līdz 1914.g. Latvijā bija ap četriem tūkstošiem parku, kuros auga aptuveni 2500 koku un krūmu taksonu – sugu, pasugu, šķirņu un formu. Daudzi no tiem bija gājuši bojā pasaules karu laikā, kā arī nelabvēlīgos klimatiskajos apstākļos, īpaši skarbajā 1940.g. - 1941.g. ziemā un postošajās vētrās 1960.gadu beigās, kā arī trūkumu ietekmēja koku un krūmu novecošana un to nekopšana.
    1968.g. Latvijas PSR tika pieņemts lēmums par pasākumu veikšanu vērtīgu introducēto koku sugu izaudzēšanā. Tika nolemts vienuviet koncentrēt republikā augušās koku sugas, kur reizē izaudzētu arī stādāmo materiālu mežsaimniecības vajadzībām un nodrošinātu republikas pilsētas un lauku ciematus ar materiālu apstādījumu ierīkošanai.  

Izveidošanas process
    Par jaunās dendroloģiskās kolekcijas veidošanas vietu tika izvēlēta Kalsnava. Lielā mērā pateicoties tam, ka šeit sekmīgi darbojās MPS “Kalsnava”, kur strādāja nepieciešamie speciālisti, lai ideju īstenotu. Otrs faktors bija atrašanās vieta Vidzemes augstienē, jo tika uzskatīts, ja augi spēs pielāgoties šī reģiona klimatam, tad varēs augt arī citur Latvijā. MPS “Kalsnava” kļuva par tiešo idejas realizētāju. Organizatorisko darbu pārvaldīja Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrija.
    1971.g. Latvijas PSR Ministru Padome izdeva rīkojumu MPS “Kalsnava” ierīkot vērtīgu introducēto koku un krūmu sēklu plantācijas. 1970.gadu sākumā tika izveidota introdukcijas laboratorija, kuras uzdevums bija svešzemju koku un krūmu introdukcijas darbs Latvijā. Tas kļuva par bāzi Kalsnavas arborētumam. Projekta īstenošana notika mežzinātnieka Gunāra Igauņa (1929 – 2004) vadībā. Viņš bija introdukcijas laboratorijas vadītājs līdz 1989.g. Pētīja introducēto sugu koku un krūmu stādāmā materiāla izaudzēšanu, sēklu kvalitāti un to ziemcietību.
    Pēc veiktās apvidus izpētes, 1972.g. mežu pētīšanas stacijai tika nodota padomju saimniecības “Kalsnava” teritorija aptuveni ap 170 hektāru platībā, kur ierīkot stādījumus. Teritorija bija salīdzinoši nelīdzena, tā atradās starp MPS “Kalsnava” un Vesetas upi, Aiviekstes upes baseinā, apmēram 85 - 108 m virs jūras līmeņa. Gatavojot vietu plantācijai, paplašināja teritoriju nocērtot daļu meža, novāca traucējošos krūmājus, akmeņus, nojauca vairākas lauku sētas. 1974.g. plantācijas teritorijā sāka meliorācijas un ceļu izbūves darbus. Tika uzcelts ap 11 kilometrus garš un 2 metrus augsts stiepļu sieta žogs.
    Dendrārija (arboretuma) projektu un tā bioloģisko pamatojumu izstrādāja ZA botāniskā dārza dendrofloras laboratorijas zinātnieki Andra Zvirgzda (1928 – 2014) vadībā. Projektā bija paredzēta vieta dekoratīvam dendrārijam, kurā izvietota košumaugu kolekcija nelielās grupās, kā arī sēklu plantācijai, veģetatīvi pavairojamo šķirņu un formu mātesaugu plantācijām un genofonda plantācijai ar vietējām un introducētām sugām – gan mežsaimniecībā izmantojamām, gan dekoratīvām.
    Projekta sagatavošana prasīja vairāk kā gadu un tas bija gatavs 1974.g. decembrī. Sākotnēji bija paredzēts ierīkot stādījumus 915 dažādu veidu kokaugiem, kas aizņemtu ap 90 ha teritorijas. Kopā teritorijā plānoja iestādīt ap 41 200 skuju un 157 600 lapu kokaugu, ap 40 000 no tiem potētus. Plantācijas teritorija tika iedalīta 4  nogabalos (A, B, C D), katrs ar savu funkcionālo nozīmi. A – dekoratīvais dendrārijs ar kultūraugu mātes kolekciju (32,5ha), B – sēklu plantāciju pamatfondi (73,6ha), C – spraudeņu un potzaru mātes augu plantācijas (28,8ha), D – genofonda un introdukcijas fonda plantācijas (36,4ha). Papildus tika izveidots sīkāks iedalījums - vairākos mazākos kvartālos, kuru platība bija no 0,6 - 2,5 ha. 

Atklāšanas pasākums
    Par arborētuma izveidošanas brīdi tiek uzstatīts 1975.gada 18.septembris, kad tā teritorijā veica pirmos stādījumus. Vienlaikus simboliskajā dienā pie ieejas plantācijā (mūsdienās – vietā pie Kalsnavas pagasta pārvaldes ēkas) atklāja piemiņas akmeni ar tajā iekaltu vara plāksni, kurā iegravēts stādījumu sākšanas datums.
    Atklāšanas pasākums pulcēja plašu speciālistu un vadošo darbinieku dalību. Klātesoši bija Latvijas PSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrs Leons Vītols, ministra vietnieks Jānis Vanags, Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības valdes prezidija priekšsēdētāja vietnieks Arturs Katlaps, LKP Madonas rajona komitejas pirmais sekretārs Leo Bērziņš, Madonas rajona Darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs Valters Bluķis, Madonas rajona lauksaimniecības ražošanas pārvaldes priekšnieks Heinrihs Keišs, Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētnieciskā institūta direktors Imants Ieviņš, Latvijas Valsts universitātes (mūsdienās – LU) profesors Arturs Mauriņš, ZA Botāniskā dārza Floras laboratorijas vadītājs Andris Zvirgzds, kā arī vairāki Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas, LMPZIPI, Madonas meliorācijas celtniecības pārvaldes, Kalsnavas ciema iestāžu un mežu pētīšanas stacijas darbinieki. 

Piemiņas akmens
    Pēc Armanda Igauņa atmiņām: introducentu plantācijā dažādus zemes darbus veica Kusas PMK (Pārvietojamā mehanizētā kolonna). Kad bija nolemts par piemiņas vietas izveidošanu, Gunārs Igaunis interesējās pie PMK vadītāja Elmāra Graudiņa vai tuvākajā apkārtnē nav zināms kāds akmens, ko varētu izmantot iecerētajai idejai. Pēc kāda laika saņēma ziņu no Kusas un komisija no Kalsnavas devās to apskatīt un novērtēt. Lielākais izaicinājums sākās, kad akmens bija jānogādā Kalsnavā – laimīgā kārtā transportēšanai un uzstādīšanai izdevās piesaistīt smago tehniku no Mārcienas militārās bāzes.
    Arborētuma atklāšanas dienā, akmens pamatnē tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Vēlāk tā otrā pusē tika iegravētas piemiņas plāksnītes vasarās notikušajām skolēnu darba un atpūtas nometnēm. Šobrīd akmens aizmugurē ir piemiņas plāksne arborētuma stādījumu aizsācējam - Gunāram Igaunim.
    2025.g. apsekojot akmeni, tika noteikti tā izmēri - augstums 2,30m, apkārtmērs platākajā vietā 6,70m, platums 2,90m, biezums ap 1,50m. Atrodas uz 15cm augstas betona platformas. 

Pirmie stādījumi
    Arborētuma pirmos stādījumus veidoja 30 sarkanie ozoli, 15 ozoli, 30 kļavas, 10 platlapu liepas un 25 ceriņi. Līdz 1975.gada nogalei tā teritorijā tika iestādīti vairāk kā 900 stādi. Pirmajos trīs objekta pastāvēšanas gados tika veikti 338 kokaugu taksonu stādījumi. No retajiem kokaugiem arborētuma kolekciju veidoja kastaņlapu ozols, Krimas priede, Tauša bērzs, Amūras lazda, liellapu bērzs, snuķaugļu lazda, Amerikas upene, Usūrijas spirejas u.c. Viena no pirmajām rūpnieciskās nozīmes plantācijām tika atvēlēta Korejas ciedru priedei, kas aizņēma vairāk kā hektāru. Katru gadu stādījumi arborētuma teritorijā tika papildināti vairāku hektāru platībā. No arboretuma izveidošanas brīža tā pamatfunkciju skaitā nemainīgi saglabājās introducēto kokaugu kolekcijas veidošana. 

Kolekcijas veidošana
    Sākotnēji lielu daļu stādāmo materiālu Kalsnava saņēma no ZA Botāniskā dārza, to skaitā arī retu kokaugu šķirnes. Papildus ieguva no stādu audzētavas Bulduros, kā arī no vairākām kokaudzētavām Lietuvā un Igaunijā. Stādījumu ierīkošanai izmantoja arī MPS “Kalsnava” ražotos stādus, kurus no 1973.g. audzēja ar mērķi sēklu plantāciju ierīkošanai. 

   Kolekcija tika papildināta arī ekspedīciju veidā. Arborētuma darbinieki daudz ceļoja pa Latviju, tika apmeklēti vairāki republikas rajoni, vietas kur vēl bija saglabājušies vecie parku stādījumi. Neiztika arī bez ģeogrāfiski tālākām, vairāku nedēļu ekspedīcijām kopā ar Botāniskā dārza speciālistiem, kuru laikā materiāls tika meklēts dažādos PSRS reģionos, pat tālajos austrumos.
    Kopš 1981.gada arborētums piedalās starptautiskajā sēklu apmaiņas programmā Index Seminum, kurā iespējams bez maksas saņemt sēklas. Tās ietvaros tika izdots Kalsnavā ievākto sēklu saraksts, kuras piedāvāt apmaiņai. 1981.g. sarakstā iekļāva 75 taksonu sēklas. Sākotnēji apmaiņa lielākoties bija iespējama PSRS teritorijā, kas apgrūtināja jaunu citzemju koku sugu nonākšanu Kalsnavā. Dažādas koku un krūmu sugas tika iegūtas no Austrumeiropas valstīm. 

Stādījumi un sēklu ražas
    Līdz 1981.g. plantācijās tika iestādīts ap 13 500 stādu, kopā aizņemot nedaudz vairāk kā 30 ha. Paralēli stādījumu ierīkošanai, sastādītajās platībās veica arī zinātnisko novērojumu reģistrāciju un datu analīzi par sēklu dīdzību, augšanu, sējeņu saglabāšanos, sēklu ražām, spraudeņu apsakņošanas jautājumiem, kā arī par potēšanas metožu efektivitātes jautājumiem, kokaugu ziemcietību, aklimatizāciju, to piemērotību Latvijas apstādījumiem u.c. Atšķirīga bija stādījumu vizuālā veidošana, A nogabalā stādījumi tika veikti lielākās vai mazākās grupās - jaukti. Turpretī B un C nogabalos dominēja rindu stādījumi. Mazāk apgūts tika D nogabals, kurā iestādīja papeles, apses, kārklus.
    Pirmās iegūtās sēklu ražas nodeva daļai republikas Mežrūpniecības saimniecību (MRS) dekoratīvā stādāmā materiāla izaudzēšanai, kā arī realizēja Kalsnavā. Sāka arī stādu tirdzniecību. 1980. gados introdukcijas laboratorijas piedāvājumā bija dažādi egļu, priežu, baltegļu, lapegļu, īvju, kļavu, alkšņu, bārbeļu, bērzu, klinteņu, vilkābeļu, ošu, forsītiju, riekstu koku, sausseržu, ievu, jasmīnu, apšu, rožu, kārklu, plūškoku, spireju, ceriņu, liepu un irbeņu stādi. 

Praktiskais darbs
    Tik apjomīga projekta īstenošana nevarēja notikt arī bez sarežģījumiem. To skaitā apstādījumu veidošanā, kopšanā, teritorijas uzturēšanā un labiekārtošanā. Epizodiski sēklu plantāciju apgūšanu aizkavēja meliorācijas darbu izpilde. Sākotnēji par centrālo apmeklēšanas un reprezentācijas vietu kļuva A nogabals, teritorija aiz piemiņas akmens, kurā veica pirmos stādījumus. 1970.gadu beigās šajā nogabalā tika ierīkots arī dekoratīvs akmens dārzs, kas papildināts ar dažādiem augiem.
1970.gadu beigās arborētuma teritorijā tika uzceltas vairākas siltumnīcas stādāma materiāla izaudzēšanai. Viena no tām bija miglas siltumnīca, ar mērķi spraudeņu apsakņošanai. Miglas apstākļus nodrošināja ģenerators, ko konstruēja Zinātņu akadēmijas Fizikāli enerģētiskā institūtā Salaspilī. Visas arborētuma siltumnīcas atradās C nogabala “Slodās” (mūsdienās pie vecā informācijas centra), kur bija t.s. zinātniskā kokaudzētava. 1980.gadu vidū šajā vietā tapa jauna kantora ēka, trīsstūrveida formā, kas bija pirmā ēka, kas uzcelta arborētuma vajadzībām. Zināmā mērā darbību ietekmēja arī dzelzceļa līnijas Jaunkalsnava – Veseta izbūve 1980.gadu sākumā, kas arborētuma teritoriju sadalīja divās daļās. 

Sadarbība
    Paralēli zinātniskajai darbībai arborētums kļuva arī par mācību un prakses vietu studentiem. Regulāri jūnija un jūlija mēnešos uz Kalsnavu devās strādāt vidusskolēni darba un atpūtas nometnēs, kas aizsākās 1970.gadu sākumā. Lielākoties no Madonas un Pļaviņu skolām, retāk dalībnieki bija arī no Rīgas vai citām republikām. 10 gadu laikā uzņēma 28 dažādu nometņu dalībniekus. 
    1991.g. MPS „Kalsnava” tika pakļauta Meža ministrijai, pēc tam iekļauta Valsts meža dienesta struktūrā. Līdz ar meža nozares reformu 1999.g. Kalsnavas arborētums nonāca valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (LVM) paspārnē. Vispirms “Vidusdaugavas” mežsaimniecībā, bet kopš 2000.g. Kalsnavas arborētuma apsaimniekošana ir LVM struktūrvienības “Sēklas un stādi” pārziņā. Ar 2005.g. 3.janvāri arborētumu atdalīja atsevišķi no Kalsnavas kokaudzētavas. 
    Sākot ar 1990.gadiem šī vieta arvien biežāk tiek atpazīta ar arborētuma vārdu. Līdz tam nosaukumā pārsvarā lietoja “dendrārijs” vai “introdukcijas laboratorija”. Līdz 1990. gadu sākumam arborētumā ierīkoto stādījumu platība bija ap 100 ha, kopā iestādīts vairāk kā 45 000 stādu, zinātniskā stādu audzētava nepilni 2 ha. Arī pēc politiskajām pārmaiņām arborētuma funkcija nemainīgi palika Latvijas dendrofloras bagātināšana ar jaunām koku un krūmu sugām, to uzturēšana un pētīšana kā tās pielāgojas Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. Paralēli arborētums turpināja būt par mācību un prakses bāzi meža nozares specialitāšu studentiem un profesionālās pilnveides galamērķis vides specialitātes, ainavu arhitektūras studentiem, kā arī dažādu valstu mežsaimniecības nozares darbiniekiem un dendrologiem (igauņu, lietuviešu, poļu, čehu, zviedru, somu, franču u.c.). 

Iespējas un izaicinājumi
    Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas par vienu no būtiskākajiem jautājumiem kļuva privatizācija. Lai arī lielākā daļa arborētuma teritorijas (nepilni 90%) pieder akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži”, lai saglabātu arborētuma stādījumu kompleksu, nozīmīga bija komunikācija ar īpašniekiem, kuri atguva savu dzimtas zemi un mājas, kas atradās plantāciju teritorijā. Tā rezultātā nācās rast kopsaucēju un pielāgoties jaunajiem apstākļiem.
    Pakāpeniski par arborētuma centrālo vietu sāka veidoties C nogabals “Slodās”. Teritorijas daļa, kas visstraujāk mainījusi savu vizuālo izskatu, kur ierīkoja jaunus stādījumus, arī bijušo siltumnīcu vietā. To veidošanai nozīmīgs faktors bija sadarbība ar rietumvalstīm, kas deva iespēju arborētuma kolekcijas papildināšanai ar jaunām koku un krūmu sugām no valstīm, ar kurām PSRS laikā komunikācija bija neiespējama. Lielu daļu no iegūtajām koku un krūmu sugām, to skaitā dabas retumiem, arborētuma pārstāvji iegādājās ap 2012.g. Vācijā. Galvenokārt visi kokaugu jaunieguvumi tika stādīti “Slodās”, kas kļuva par apmeklētāju galveno uzņemšanas vietu ar tai atbilstošu infrastruktūru. Līdz ar jaunajiem apstākļiem, arborētuma darbiniekiem arvien aktuālāks kļuva darbs ar sabiedrību – informēšana par Latvijas dendroloģiskajām vērtībām, kas tiek uzturētas un ir apskatāmas Kalsnavā.
    No 1997.g. arborētuma pārstāvji sāka piedalīties Ziemeļvalstu arborētumu padomes sanāksmēs. Arī Kalsnavā rīkoja vairākas konferences un augu aizsardzības seminārus. Kopš 2011.g. 10. jūnija Kalsnavas arborētums ir biedrs Baltijas valstu botānisko dārzu apvienībā, kas deva iespēju plašākai sadarbībai un informācijas apmaiņai. Mūsdienās arborētums uztur sakarus ar apmēram 100 dendroloģiskajām kolekcijām dažādās pasaules valstīs. Sadarbība tika saglabāta arī sēklu apmaiņā. Sākotnējos darbības gados starptautiskajai sēklu apmaiņai iekļāva koku sugu sēklas, kas bija atrastas arī citur Latvijā, vēlāk piedāvājums sastāvēja vienīgi no Kalsnavā iegūtajām.
    Sākotnēji, veidojot stādījumus, tiem, galvenokārt, piešķīra zinātnisku lomu, ar laiku tūristu piesaiste un kalpošana sabiedrības izglītošanai kļuva par šīs vietas pamatuzdevumu. Īsā laikā arborētums izveidojās par iecienītu galamērķi, tā konkurējot ar zinātnisko darbību. Tā ir viena no pieprasītākajām LVM pārvaldībā esošajām atpūtas vietām valstī. Kā galamērķis tas gadiem bijis iekļauts Latvijā vadošo ceļojumu aģentūru (“Impro”, “Skaistie skati”, “Remiro”), Daugavpils (“Gertrūde”, “Maria”), Lietuvas (“Delta”) un citu tūrisma firmu ekskursiju programmās. Pateicoties arborētuma darbinieku iesaistei tūrisma nozarē, kā arī dalībai starptautiskās izstādēs Latvijā (“Balttour”) un citās valstīs, to apmeklē arī ārvalstu tūristi.
     To, kā pieaugusi arborētuma loma tūrismā, var redzēt pēc apmeklētāju statistikas. 2000. gadu sākumā apmeklētāju skaits gadā bija ap 6000, salīdzinājumam - pēdējos gados Kalsnavas arborētumu vidēji ik gadu apmeklē vairāk kā 20 000 cilvēku. Lielākoties tas ir sezonāls galamērķis, kura aktīvākā sezona ir no aprīļa un ilgst līdz oktobra beigām. 

Jaunu objektu celtniecība
    Par nozīmīgu brīdi tūrisma izaugsmē var uzskatīt 2007.g. 18.maiju, kad arborētumā atklāja informācijas centru, kura mērķis bija apmeklētāju uzņemšana un iepazīstināšana ar arborētumā esošajām koku kolekcijām. Tā bija pirmā ēka šajā vietā, kas celta ar tūrisma funkciju. Uzcelta “Slodās”, bijušās kantora ēkas vietā. Informācijas centra atklāšanā piedalījās arī toreizējais zemkopības ministrs Mārtiņš Roze.
    Jaunu apmeklētāju piesaistes vietu arborētums ieguva 2012.g., kad tā teritorijā tika atklāts 25m augstais skatu tornis. Šobrīd tas kļuvis par aborētuma ainavas sastāvdaļu. Tajā pašā gadā tika uzsākta arī tūju labirinta ierīkošana, kas turpmākajos gados lielu popularitāti iemantoja jaunākās paaudzes vidū. Labirinta veidošanai izmantotās tūjas atvestas no Strenču kokaudzētavas.
    Gadiem ierastā arborētuma apmeklēšanas kārtība tika izmainīta pēc 2016.g. veiktās rekonstrukcijas, kad uzcēla šī brīža centrālo arborētuma ēku - informācijas centru/kasi ar stāvlaukumu. Tā liecina par nozīmīgumu darbam ar sabiedrību un apskates vietas tālāku attīstību. Pagaidām pēdējais jauninājums ir noasfaltētais ceļš līdz arborētuma apmeklētāju centram, kas atklāts 2025.g. vasarā.  

Piedāvājums apmeklētājiem
    Bez nozares speciālistiem, ierasti viesi ir kultūras darbinieki, pašvaldību delegācijas, uzņēmumu darba kolektīvi, izglītības darbinieki, pensionāri u.c. Katrs arborētumā var atrast sev interesējošo. Piedāvājumā pamatā ir dažādo koku un krūmu sugu kolekcijas iepazīšana labiekārtotajā teritorijā. Papildus sagatavotas izglītojošas, interaktīvas spēles un programmas, kā arī vieta ir piemērota dažādu pasākumu rīkošanai (salidojumiem, kāzām, dzimšanas dienām). 
    Arborētums atpazīstamību iemantojis arī kā tematisko pasākumu norises vieta, kuru skaitā ir “Putnu dienās”, “Izaudzē pats”, “Peoniju svētki”, “Koku dabā”, “Meža ekspedīcija”, arī dažādi “Mammadaba” konkursi un vairākas radošās darbnīcas. Tradicionāli par populārāko tiek uzskatīti “Peoniju svētki”, kas kopš 2011.g. notiek jūnijā un ik gadu pulcē vairākus simtus apmeklētāju. Peoniju dārza izveidošana sākta 2006.g. 15. jūlijā, kad arborētumā ciemojās Puķu draugu saieta dalībnieki, kas pulcēja vairāk kā 1300 apmeklētāju. Pirmās 40 šķirnes iestādīja 2007.g. Pavisam kolekcijā savāktas ap 300 dažādas šķirnes. Atsevišķs dārzs tika izveidots arī ceriņu kolekcijai, kuras pirmsākumi arborētumā radušies 1980.gadu beigās. 20 gadu laikā tajā bija savākts ap 60 dažādu šķirņu.
    Pēdējos gados lielu atsaucību ieguvusi “Raganu slotu balle”, kas norisinās oktobrī. Šo pasākumu sāka organizēt no 2017.g., pirmajā piedalījās 15 komandas. Ar “raganām” arboretums saistīts no 1980.gadu sākuma, kad tā speciālisti iesaistījās savvaļā sastopamo skujkoku “raganu” slotu (vēja slotu) vākšanā un pavairošanā.
    Kalsnavas arborētums ir viena no Latvijas bagātākajām kokaugu kolekcijām ar pastāvīgu mērķi šo kolekciju bagātināt un saglabāt. Tā teritorijas kopējā platība ir ap 140 ha, no kuriem apmēram 2/3 aizņem koku un krūmu stādījumi. Kopējā meža teritorija aizņem 25 ha. Sēklu ieguves plantācija aizņem ap 85 ha lielu platību. Arborētuma senākie stādījumi nav veidoti ar ainavisku nozīmi, tie kārtoti rindās, jo sākotnējais mērķis bija kokaugu sēklu ieguve to pavairošanai. Ierīkojot jaunākus stādījumus, vērā ņēma ainavisko faktoru. Joprojām apskatāmi arī pirmie, kas stādīti arborētumā.
    Arborētumā var iepazīt plašo koku un krūmu daudzveidību. Par nozīmīgāko tiek uzskatīti citzemju kokaugu stādījumi, kas ietver vairāk kā 22 500 eksemplārus. Kalsnavā ir sakopotas kokaugu kolekcijas, kas ir nozīmīgas nacionālā mērogā. Kalsnavā esošā kolekcija uzskatāma par Latvijā otro bagātāko aiz Nacionālā botāniskā dārza. Tieši botāniskajam dārzam jāpateicas par nozīmīgāko un retāko koku sugu nonākšanu arborētumā.
    Dabas retumu skaitā var izcelt tulpju koku, sniegpārsliņu koku, iespējams, ģeogrāfiski vistālākā izcelsme ir Ugunszemes skabārdim, kas ir viens no retajiem Dienvidamerikas pārstāvjiem arborētumā. Tāpat Kalsnavā apskatāmas bārbeļu, ceriņu, rododendru, dekoratīvo ābeļu, kadiķu, egļu, priežu, tūju, filadelfu, peoniju un citas kolekcijas. 

Aizsargājama dabas teritorija
    2001.g. Kalsnavas arborētums tika iekļauts Valsts nozīmes aizsargājamo dabas pieminekļu – aizsargājamo dendroloģisko stādījumu sarakstā, lai saglabātu Latvijas austrumu daļā kokaugiem bagātāko zinātniski dokumentēto kokaugu stādījumu. Tā teritorijā konstatētas 23 īpaši aizsargājamās sugas – no tām 10 augu, septiņas bezmugurkaulnieku, kā arī sešas putnu sugas - baltais stārķis, grieze, dzērve, brūnā čakste, vidējais dzenis un sila cīrulis, pēdējā laikā putnu kompānijā manīts arī pupuķis.
    Neatkarīgi no laika posma un pārmaiņām, vienmēr paliks nozīmīgi izcelt un aizsargāt arborētuma dendroloģiskās un ainaviskās vērtības un veidot sabiedrības izglītošanu par tām. Dabas vērtības nav tikai bioloģiska daudzveidība, tā ir arī atbildība, kam nepieciešama gan, izpratne, gan rīcība tās saglabājot nākamajām paaudzēm.