Latviešu
Valoda: Latviešu

Tikai kopībā ir mūsu spēks

Datums: 11.11.2020 09:35
5 skatījumi
SVEICAM NOVEMBRĪ - VALSTS SVĒTKU MĒNESĪ! 11.novembrī – Lāčplēša diena, tai seko 18.novembra svētki – Latvijas Republikas proklamēšanas diena.
    Tikai pirms nedēļas bija beidzies I pasaules karš, neviens vēl nebija attapies no tā šausmām un postījumiem. Šo iespēju izmantoja Latvijas Tautas padome.
    1918.gadā 18.novembrī pulksten 19.30 Rīgas pilsētas 2.teātra zālē, kur mūsdienās mīt Latvijas Nacionālais teātris, Tautas padome vērsās pie iedzīvotājiem ar ziņojumu par neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanu. Līdz tam bija noiets ilgs ceļš: Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes otrajā sesijā Pēterpilī 1918.gada 28.–31.janvārī pieņēma deklarāciju par veidojamās Latvijas Republikas neatkarību un demokrātiskumu. Sekoja sarunas ar ārvalstīm par Latvijas patstāvībai de facto atzīšanu. Bet miers un prieks par jaunu, brīvu valsti turpinājās neilgi – neatkarība atkal bija jāaizstāv kopīgiem spēkiem un zobeniem. Par ieganstu kalpoja Brestļistovskas līguma laušana. Sākās Latvijas Neatkarības karš, kas turpinājās līdz pat 1920.gada 11.augustam, kad tika parakstīts Latvijas–Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas miera līgums.
    1919.gadā 11.novembrī Rīga tika atbrīvota no ģenerālmajora Pāvela Bermonta-Avalova karaspēka. Šīs cīņas pieminot, atzīmējam Lācplēša dienu. Bet Neatkarības karš beidzās tikai ar Latgales atbrīvošanu 1920.gadā.
    Par militārpersonu augstākā apbalvojuma – Lāčplēša Kara ordeņa – dibināšanas datumu simboliski pieņemts uzskatīt tieši 1919.gada 11.novembri. Ordeņa likumu pieņema 1920.gada septembrī, un jau pirmajā Rīgas atbrīvošanas gadadienā 11.novembrī Rīgā, Esplanādē notika apbalvošanas ceremonija. Ordeņus pasniedza ik gadu no 1920. līdz 1928.gadam. Kopumā tika pasniegti 2146 Lāčplēša Kara ordeņi. Tos saņēma arī ārzemju militārpersonas, sabiedroto valstu virsnieki un karavīri, kuri piedalījās Latvijas Brīvības cīņās vai sniedza ieguldījumu un sekmēja Latvijas valsts nodibināšanu. Palīdzība bija dažāda – ieroči, pirmās nepieciešamības preces. Lielu atbalstu uzbrukumos sniedza arī britu un franču karakuģi.
    Brīvības cīņu laikā Latvija ir zaudējusi 154 virsniekus, tostarp arī mūsu novadnieku pulkvedi Oskaru Kalpaku. 1918.gada 31.decembrī viņu iecēla par visu latviešu vienību komandieri, kuras vēlāk viņš apvienoja 1.latviešu atsevišķajā bataljonā. 6.martā O.Kalpaks traģiski gāja bojā Saldus pusē – pie “Airītēm”. 1919.gada 30.martā iekšlietu ministrs izdeva rīkojumu, kurā bija paredzēts obligātais iekšējās apsardzības dienests. Tajā iestājās visi vietējie turīgie lauku iedzīvotāji. Aizsargi tika formēti pēc teritoriālā principa. Apriņķis veidoja pulka teritoriju, pagasts – nodaļas teritoriju. Katrā apriņķī bija viens pulks, kopā – 19 pulki. 1920.gadā aizsargu dienestā iesaistīja visus noteikta vecuma pagasta vīriešus. Beidzoties Neatkarības karam, bija iespējams nomainīt obligāto pienākumu pildīšanu pret brīvprātīgu. 1921.gadā aizsargi kļuva par sabiedrisku organizāciju, kuru vadīja Aizsargu valde. 1924.gada jūnijā tika nodibināts 9.Madonas aizsargu pulks ar 600 dalībniekiem. Katrā Madonas apriņķa pagastā bija sava aizsargu nodaļa. Aizsargu organizācija izvērtās par milzīga apjoma kultūras dzīves veicinātāju un attīstītāju kā laukos, tā pilsētās. Viens no nozīmīgākajiem 9.Madonas aizsargu pulka devumiem pilsētai ir Aizsargu nams. 1933.gada 23.oktobrī Iekšlietu ministrijas Būvniecības pārvalde apstiprināja arhitekta Vernera Vitanda sagatavoto projektu. Nama celtniecībai tika atvēlēts 2000 latu vērts zemesgabals Raiņa un Skolas ielas krustojumā. Kopīgiem spēkiem un dažādos veidos tika vākti līdzekļi – rīkojot labdarības koncertus, izsoles, loterijas. Labprāt tika pieņemti arī būvmateriālu ziedojumi. 1918.gada novembrī nodegušās Mārcienas muižas pils daļu akmeņus jau rudenī pārveda uz topošā Madonas aizsargu nama būvlaukumu.
    Uz svinīgo pamatakmens ielikšanu 1934.gada 17.jūnijā bija ieradies Kārlis Ulmanis, kas pēc 15.maija apvērsuma bija ieviesis valstī autoritāro režīmu. Jau 1935.gada 26.oktobrī svinīgi tika atklāta jauna moderna ēka – Madonas aizsargu nams. Nams tika celts funkcionālisma stilā. Zālē ar skatuvi bija paredzētas 450 sēdvietas. Pirmajā stāvā atradās priekštelpa un kāpņu telpa, ģērbtuve, sporta zāle, biljarda istaba, šautuve. Otrajā stāvā bija mazā zāle, kabineti, palīgtelpas. Piebūvē blakus skatuvei aktieru istaba un dekorāciju noliktava. Tāpat namā atradās arī labiekārtota virtuve, bufetes telpas, atsevišķi atpūtas kabineti. Vairākas viesnīcas tipa istabas un vaļēja terase, bibliotēka un pulka komandiera kabinets. Nama lielās zāles griesti bija zili ar atsegtām masīvkoka sijām. Tos rotāja sudraba krāsas auseklīši. Ēkas fasādi rotāja aizsargu nozīme – auseklītis ar zobenu – un mākslinieku – Oskara Norīša un Eduarda Melbārža – vitrāžas. Virs galvenās ieejas atradās tēlnieka Kārļa Zemdegas cilnis „Sargs”.
    Tūlīt pēc atklāšanas, 1935.gadā novembrī notika trīs teātra izrādes – atkārtotas “Skroderdienas Silmačos”, “Jaunie un vecie” un “Daugava”. Decembrī pēc kinoiekārtas uzstādīšanas sāka rādīt filmas, notika referātu vakari un dažādi koncerti. Sāka darboties dažādi pašdarbības kolektīvi. Mainoties laikiem, mainījās arī nama nosaukums – Aizsargu nams tieka pārdēvēts par Kultūras namu. Fasādes auseklīti aizvietoja piecstaru zvaigzne, bet kultūras gars turpināja virmot nama sienās. 1955.gadā teātris Ulda Sedlinieka vadībā saņēma Tautas teātra nosaukumu. No 1972.gada tam bija sava studija un bērnu kolektīvs. Teātris piedalījās Tautas teātru salidojumos.
    1953.gadā Lūcijas Bērziņas vadībā darbu uzsāk jauniešu deju kolektīvs. Deju skolotāja Dzidra Rubene Madonas Kultūras namā sāka strādāt 1955.gadā, un viņas darbības laikā izveidojās un ieguva atzinību dažādu paaudžu deju kolektīvi. Tautas deju ansamblis “Vidzeme” savu goda nosaukumu saņēma 1962.gadā. Dziesmu un deju ansamblis “Atvasara” dibināts 1954.gadā. 1960. un 1965.gadā Latvijas Dziesmu svētkos tas ieņem pirmo vietu republikā. Kultūras nama paspārnē darbojās arī seno balles deju kolektīvs, bērnu deju kolektīvi, lauku kapelas, vokālie ansambļi, pūtēju orķestri, kori, tēlotāju mākslas studija.
    Mūsdienās Kultūras namu droši varam saukt par Madonas kultūras pili. Šī ēka vienmēr ir kalpojusi par galveno notikumu vietu nozīmīgākajiem pilsētas pasākumiem un ir mājvieta vairākiem pašdarbības kolektīviem. Nama tapšana ir izcils paraugs - tautas kopdarbības rezultāts, kas turpina būt multifunkcionāls. Šeit dzīvo un vairojas kultūra.
Natālija SEĻMA vēsturniece