Latviešu
Valoda: Latviešu

Latvijas “zīda karalis” Roberts Hiršs

Datums: 27.10.2021 10:44
8 skatījumi
(1895.gada 10.maijā Vējavas “Robežvirdzēs”– 1972.gada 18.jūlijā Sentpītersbergā, Floridā, ASV). Uzņēmējs, zīda un mākslīgā zīda audumu ražošanas ieviesējs Latvijā, mecenāts.
    No 26.oktobra līdz 28.novembrim Bjalistokas Leļļu teātra galerijā (Polija) skatāma virtuālās realitātes ekspozīcija “Rīgas audums. Laikmeta raksti”, kas tapusi Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam sadarbojoties ar tehnoloģiju uzņēmumu Vividly un interaktīvā formātā atklās tekstilfabrikas “Rīgas audums” līdz šim neredzētas dizaina lappuses.
    Kādēļ par to stāstām? 1925.gadā tekstila rūpnīcu "Rīgas audums" izveido Roberts Hiršs (1895–1972), "Zīda karalis" no Vējavas. "Rīgas audums" bija viens no vadošajiem modes zīmoliem Pirmās Latvijas Republikas laikā. Fabrika turpināja aust un apdrukāt zīdu, puszīdu un sintētiskas šķiedras materiālus gan nonākot Latvijas PSR Vieglās rūpniecības ministrijas pakļautībā, gan pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tās pastāvēšanas 76 gados tapuši tūkstošiem auduma paraugu, kuru rakstos pēdas atstājusi laikmeta mode, tehnoloģiskā un industriālā attīstība, mākslinieku radošie meklējumi un eksperimenti.
    Bet, kas tad bija Roberts Hiršs?
Roberts Hiršs. MNM 27977
    Rentnieka Reiņa un Margrietas piecu bērnu ģimenē Robets bija pastarītis. Ģimene trūcīga, visiem jāstrādā, tādēļ Roberts agri nodots ganos, pats nopelnījis sev iztiku un skolai ziemas apģērba kārtu.
    Pirmo darījumu nākamais uzņēmējs noslēdzis septiņu gadu vecumā – pēc tēva nāves aizgājis pie kaimiņa un sarunājis 2 maisus zirņu iztikai ziemā, apsolīdams pēc tam parādu pats atdot atstrādājot.
    Pirmie un vienīgie skolas gadi bija trīs ziemas Vējavas pagastskolā. Pēc tam neilgi bijis kalēja, tad dzirnavnieka A.Štrausa māceklis Viesienas Grāva ūdensdzirnavās, dažus mēnešus strādājis arī Kučuru dzirnavās pie Medņa, tad Jumurdas ūdensdzirnavās pie A.Lamaka. Tur mala un bīdelēja miltus, putraimus, kārsa, vērpa, šķeterēja vilnu, auda un vēla vadmalu, zāģēja dēļus un pārstrādāja kaulus. Gatavo produkciju saimnieks veda uz tirgiem pārdot, līdzi ņemot arī Robertu. Tā bija iespēja vērot un apgūt pirmās tirgošanās iemaņas. Pēc Jumurdas dzirnavām Roberts atrada darbu Vecpiebalgā. Viņu interesēja dzirnavu tehniskie uzlabojumi. Robertam uzticēja darbu pie vilnas un linu apstrādes mašīnām.
    Pēc ugunsgrēka Tirzas dzirnavu īpašnieks tās dažu mēnešu laikā bija atjaunojis, uzstādot tobrīd modernākās iekārtas. Šīs ziņas sasniedza un ieinteresēja R.Hiršu, viņš devās uz jauno darba vietu. Robertam tika uzticēta mašīnu apkalpošana. Jauneklis ar lielu uzmanību, rūpību un radošu pieeju darbojās ar iekārtām.
    Kādreiz dzirnavas apmeklējis krievu muižnieks A.Petrovs, kas Vācijā bija iegādājies tādas pašas modernas vilnas pārstrādes mašīnas, kādas Tirzā bija uzstādījis Roberts. Pēc diviem gadiem Roberts (19 gadi) pieņēma A.Petrova piedāvājumu strādāt viņa fabrikā Tambovas apgabalā, bet lielās ieceres pārtrauca I pasaules karš un A.Petrova aiziešana aizsaulē.
    R.Hiršs atrada darbu Žoltovā, pēc tam vienā no lielākajiem Krievijas tekstila uzņēmumiem – Asejeva uzņēmumā, kurā ar laiku bija atbildīgs par visu 10 fabriku tehnikas darbību.
    1917.gada notikumi Krievijā savā virpulī ierāva arī R.Hiršu. Viņš nonāca apcietinājumā, tomēr lielais fabriku strādnieku pulks, kam R.Hirša prombūtnes dēļ draudēja dīkstāve, pieprasījusi viņa attaisnošanu. Pusgadu ik dienu no apcietinājuma viņš vests uz darbu un atpakaļ.
    Brauciens uz Krieviju ar mērķi gūt nodrošinājumu un veidot karjeru beidzās gan neveiksmīgi, gan laimīgi – 1920.gadā slepeni abi ar māsu Emīliju atgriezās Latvijā bez līdzekļiem, bet izbēguši no nāves soda un ar lielu pieredzi un mērķi radīt Latvijā zīda tekstilrūpniecību, taču dzimtene viņus sagaidīja ar aizdomām. Tomēr viss nokārtojās. Karadienesta laikā R.Hiršs paralēli strādāja arī Iļģuciema manufaktūrā, vēlāk ebreju vilnas vērptuvē “Merino”, sapņoja par savu uzņēmumu, pētīja iespējamos tirgus, apprecējās, ne visai veiksmīgi iesaistījās kādā uzņēmumā kā līdzīpašnieks, neizdevās arī mēģinājums dibināt savu uzņēmumu. Sekoja panākums – 1925.gada Ziemassvētku priekšvakarā paša saliktās stellēs mājās noauda pirmos drānas metrus un uzskatāma par “Rīgas auduma” dzimšanas dienu. Uzņēmums darbojās nelielās pagrabtelpās Krasta ielā 5.  Sākumā tas ražoja vatelīnu, tad oderdrānu no kokvilnas un mākslīgā zīda, kā arī trikotāžu.
    1927.gadā uzņēmums pārcēlās uz plašākām telpām E.Birznieka-Upīša ielā 21. Sāka ražot zīda, ripsa, krepa satīna audumus kleitām, zīda, puszīda oderdrānas. 1928.gadā uzņēmējs nopirka “Kauno Audiniai”, kur 1939.gadā strādāja 2500 darbinieku.
    1930.gada jūnijā starptautiskajā izstādē Itālijā “Rīgas audums” saņēma medaļu par ražojumu augsto kvalitāti.
    Uzņēmumā sāka ražot tērpu, tostarp arī dabīgā zīda, audumus. R.Hiršam iepatikās Rietumeiropā populārās baltās zīda šalles, sākās ražošana, un tās kļuva par starpkaru perioda tērpu neatņemamu detaļu.
    Uzņēmumam nebija sava mākslinieka, bet speciāli sūtīti darbinieki Briselē un Parīzē nopirka audumu paraugus, dažu dienu laikā atgādāja tos uz Rīgu, zīmējumu nokopēja, tūlīt auda  un veikalā pēc dažām dienām bija nopērkams tāds pats audums kā modes metropolēs ... Uzņēmums bija vadošais savā nozarē, saņēma Latvijas ražojumu izstādēs galvenās balvas, tostarp arī par veikalu skatlogu noformējumu.
    1932.gadā uzņēmumā bija jau 580 strādnieku un nepieciešamība paplašināties, iegūt lielākas telpas. 1933.gadā tas pārcēlās uz bijušo metālapstrādes fabriku "Salamandra" Juglā, Salamandras ielā 1. Teritorijā bija 16 ēkas, un uzņēmumā strādāja jau 750 cilvēku.
    Sākās straujš uzņēmuma uzplaukums. 1934.gadā firma kļuva par  akciju sabiedrību "Tirdzniecības-rūpniecības akciju s-ba “Rīgas audums”" ar pamatkapitālu 2 250 000 latu. Lielā tekstilrūpnīca ražoja mākslīgā un dabiskā zīda, puszīda audumus un vatelīnu.
Aizbraukšana no Latvijas
    1938.gadā “zīda karalis” devās uz Eiropu ar mērķi izpētīt uzņēmuma paplašināšanas iespējas ārpus Latvijas. Neguvis Latvijas valdības atbalstu, R.Hiršs saprata, ka produkciju nav izdevīgi pārdot, bet jāsāk veidot ražotne Norvēģijā.
    1939.gada rudenī Roberts Hiršs atradās darījumu braucienā Eiropā. Izprotot kara draudus, viņš nolēma neatgriezties Latvijā, pamazām ieguldījumus pārveda uz Šveici, daļu līdzekļu jau bija ieguldījis ārzemju uzņēmumos. R.Hiršs bija iecerējis tikt uz Kanādu un tur dibināt jaunu uzņēmumu, bet apstākļu dēļ nonāca līdz ASV. Ar grūtībām viņam izdevās panākt sievas un bērnu izbraukšanu no Latvijas. Ģimene vispirms devās uz Zviedriju, tad caur Vāciju uz Šveici un mēnešiem ilgi caur vairākām Eiropas valstīm uz Portugāli, tad uz ASV.
    Te mēģinājums dibināt savu  ražotni bija neveiksmīgs, jo kara dēļ ārzemniekiem neļāva veidot lielus uzņēmumus. 1946.gadā netālu no Bostonas viņš iegādājās vecu fabriku, bet 1955.gadā tā plūdos tika praktiski iznīcināta. Iekārtas pārdeva, ēkas gribēja rentēt, bet līdz 1965.gadam tās remontēja.
    1966.gadā trieka pieveica Robertu, kādu laiku viņš palika uz gultas, tad pamazām atlaba. Tikmēr sieva nodarbojās ar  visām biznesa lietām un īpašumu pārvaldi un likvidēšanu, jo ģimene pārcēlās uz dzīvi Floridā un neko no jaunu vairs neuzsāka.
    1971.gadā R.Hiršs uzrakstīja novēlējumu, apliecinot Dzimtenes mīlestību - visus īpašumus Latvijā novēlēja Latvijas Universitātei.
    Pēc otrās triekas lēkmes (1972.gada jūlijā Sentpītersbēgā, Floridā, ASV) Roberts vairs neatguvās un aizgāja mūžībā.

Rūpes par darbiniekiem
    Pie rūpnīcas “Rīgas audums” pastāvēja arodskola, valodu kursi, koris darbiniekiem, tika rīkotas dažādas sporta spēles, sacensības un ekskursijas.
    1932.gadā Roberts Hiršs nopirka Līgatnes pusē vecsaimniecību “Ratnieki” ar domu to iekārtot kā lauksaimniecības produktu ražotni, atpūtas un apmācību vietu “Rīgas audumā” strādājošajiem. Tika uzcelta jauna, moderni aprīkota 3 stāvu dzīvojamā ēka ar ēdnīcu un atpūtas telpām un atsevišķa dzīvojamā māja “Ratnieki” personālam, kūts pēc zviedru parauga un paplašināts vecais ābeļdārzs līdz 10 ha. Saimniecībā bijušas 20 – 30 govis, 6 zirgi, traktors – “Ratnieki” 1930.gadu vidū bija viena no lauku paraugsaimniecībām ar vismodernāko tā laika ražošanu, bet 1940.–1941.gadā te bija Vildogas lopkopības  skola.
    1936.gadā R.Hiršs pie “Rīgas auduma” atvēra 2 skolas un “Mātes skolu” – vienīgo privāto skolu sievietēm, kurā varēja apgūt ģimenes dzīvei nepieciešamās zināšanas - saimniecības un finanšu vadības iemaņas, psiholoģiju.
    Uzņēmumā rūpējās par darba drošību un strādnieku veselību – uzlaboja darba apstākļus – bija apkure, vēdināšana, apgaismojums, apzaļumota teritorija un telpās ziedi. Uzņēmumam bija siltumnīcas, kur strādnieku vajadzībām audzēja augļus, dārzeņus, arī ziedus. Bija speciāli autobusi, kas strādniekus veda uz darbu, tika uzbūvēti dzīvokļi un bērnu dārzs.
    Uzņēmumam bija savs teātris, sieviešu dubultkvartets, jauktais koris, kādu laiku to vadījis Teodors Reiters. Korim speciāli tika austi zīda tautas tērpi. Sporta vajadzībām bija iekārtota vingrošanas telpa, cēla stadionu. Tika atzīmēti svētki, rīkotas ekskursijas, izbraukumi. Arī pēc II pasaules kara Hirša izveidotās sociālās, veselības aizsardzības un kultūras programmas turpināja darboties.

“Rīgas audums” pēc II pasaules kara
    Padomju vara uzņēmumu nacionalizēja, saglabājot nosaukumu, tas bija viens no vadošajiem uzņēmumiem savā  nozarē visā PSRS.
    Sākoties pārmaiņām, 1980.gadu beigās ”Rīgas auduma” ražošana strauji mazinājās. Rīgas Tehniskā universitāte sāka uzņēmuma atjaunošanas plāna izstrādi, iesaistījās privatizācijā, bet 1992.gadā atklājās R.Hirša testaments, ar kuru uzņēmums tika novēlēts  Latvijas Universitātei.
    ”Rīgas audums” beidza pastāvēt 1998.gadā.

Mecenātisms
    1935.gadā R.Hiršs sāka savas skolas – Vējavas pagastskolas pārbūvi, apgādāja ar inventāru un nopirka labas klavieres – ap 25 000 latu vērtībā (II pasaules kara laikā skola saspridzināta).
    1936.gadā vecākajai māsai Bertai uzdāvināja Lubejas “Sauleskalnus” ar 22 ha zemes un 6 slaucamām govīm, lauksaimniecības tehniku, 3 zirgiem, izremontēja ēkas, iegādājās mēbeles, no kurām dažas saglabājušās līdz mūsdienām. Palīdzēja Bertas meitai Vilmai iegūt izglītību. Vilmas meita Maija “Sauleskalnos” dzīvo vēl arvien.
    1938.gadā Vējavas lauksaimniecības b-bai uzdāvināja traktoru, kuļmašīnu un zirga vilkmes tehniku.
    Finansēja dažādas latviešu aktivitātes ASV - gan politiskās, īpaši kultūras, tostarp arī žurnāla “Latvju Mūzika” izdošanu, redaktors bija novadnieks Roberts Zuika.
    Savā testamentā novēlējis Latvijas Universitātei fabriku "Rīgas audums" un “Ratniekus”, Līgatnes pagasta lauku saimniecību, ko Universitāte saņēma pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Roberta Hirša veiksmīgās uzņēmējdarbības pamatā bija:
  • augsta ražojumu kvalitāte, nodrošinot uzņēmumam slavu un uzticību,
  • rūpīga darbinieku izvēle un rūpes par strādnieku darba, izglītošanās un sociālajiem apstākļiem,
  • pārdomāts reklāmas darbs, maz izmantojot presi,
  • uzņēmēja noslēgtā un izteikti vienkāršā, pilnīgi ārpus politikas esošā dzīvesveida radītais noslēpumainības iespaids, kas pievilka vairāk nekā jebkura reklāma,
  • veiksmīgi izraudzīts, visu laiku nemainīts uzņēmuma nosaukums,
  • nepopulāra sadarbība ar ebrejiem, kas bija uzticami darījumu partneri, darbinieki,  dažkārt palīdzēja ar naudas līdzekļiem,
  • iespēju robežās uzņēmuma  pasargāšana no valsts varas iestāžu ietekmes.
Apbalvojumi
    1935.gadā Triju Zvaigžņu ordenis,  III šķira.
    1965.gadā Zviedrijā iznāca neliela grāmatiņa – “Rīgas audums. Tapšana, veidošanās un cīņa par pastāvēšanu“, kuras autors bija R.Hiršs, bet priekšvārdu šim darbam uzrakstīja cits novadnieks, grostonietis, tautsaimnieks, viens no Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem Arnolds Aizsilnieks.
    Savukārt 2009.gadā lasītājus sasniedza plašais Vernera Rodrigo Lediņa pētījums “Roberts Hiršs”, kas ir arī visai aizraujoša lasāmviela par izcilo novadnieku.
Ilze GAUJĒNA vadošā pētniece
Vernera Rodrogo Lediņa grāmata - Roberts Hiršs. 2009