Kultūras personībai Palmīrai Bricei - 90

    Palmīra Brice dzimusi Liepnas pagastā Aizupes ciemā “Ūdru” mājās 1931.gada 12.novembrī. Izglītību ieguva Liepnas pamatskolā un Balvu Valsts ģimnāzijā, bet 1956.gadā beidza Latvijas Valsts Universitātes Ģeogrāfijas fakultāti.
    Kopš 1958.gada gleznainā Vidzemes augstiene un apkārtnes zilie ezeri ir Palmīras sapņu zeme. Te pagājis viss radošais darba mūžs. Sākotnēji strādāja Mētrienā, kur bija pamatskolas skolotāja un direktore, bet 1964.gada 15.augustā tiek norīkota darbā par Madonas rajona Kultūras nodaļas vadītāju.
    Kā stāsta pati Palmīra, viņas pamatmīlestība darbā, kurā nemanot pagājuši 45 darba gadi, bija Dziesmu un deju svētki, radošums un savādā meklējums, tās bija “idejas ar īpašu garšu”, bet galvenā devīze “Nerunā gari, bet dari”.
    P.Brice organizēja Madonas rajona amatiermākslas kolektīvu piedalīšanos Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos Rīgā. Viņa atceras, 1965.gadu, kad uz Rīgu ar smagajām mašīnām veda salmus, lai skolā sagatavotu uz grīdas naktsmītnes svētku dalībniekiem.  Ļoti nozīmīgi bija lielie svētku dalībnieku gājieni Rīgas ielās, ar lozungiem, kurus neviens labprātīgi negribēja nest. Šajās reizēs radās ideja  veidot vienotu noformējumu, līdz ar to dalībnieki un vadītāji krāsoja audumu, šuva kolektīviem karogus un gatavoja tautas tērpus. Īpaši pieminēts tiek 1980.gada dziesmu svētku dalībnieku gājiens, kad madonieši bija īpaši saposušies. To pamanīja un pēc svētku noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē LPSR kultūras ministrs V.Kaupužs pasniedza balvu, rajonam tika piešķirta 1.vieta par skaistāk noformēto svētku dalībnieku gājiena kolonu.

    Neparastu meklējot ierastajā svētku ritmā radās doma par Bākūžkalna dziesmu un deju svētkiem “Kalnā kāpu gavilēt” (1981), Izabellas un Gunāra Kroļļu darbu izstādi brīvā dabā, kalna nogāzē. Mirklis bezgala skaists, bet īss.
    Sadarbība ar sadraudzības pilsētu Lietuvā Anikščiem. Vieta, kur P.Brices vadībā tika aizvesti Dziesmu un deju svētki, vairāk nekā 600 dalībnieki ar 30 autobusiem.
    P.Brice uzsver, ka lielās un nozīmīgās lietas bija iespējamas, jo tajā laikā tas bija kopīgs darbs, kas tika darīts no sirds un ar prieku. Labas domas realizācijai vajadzēja plašu skanējumu un atbalstu. Un tas viss bija:

• Tā radās republikā Pirmā bērnu mākslas skola Madonā.
  
• Mākslas dienu sarīkojumi rajonā. Vairāk nekā 20 izstādes vienlaicīgi visās rajona kultūras iestādēs, kur vien bija daudz maz piemērotas telpas.
  
• Uzrunājot N.Cēsnieci, radās doma dārzniecībā “Iedzēni” iekārtot pirmo vitrāžu izstādi rajonā.
  
• Atsaucoties tēlniekam A.Gulbim, radās pirmais koktēlniecības plenērs “Biksērē”.
  
• Lai izvērstu plašāk ikkgadējās rajona mākslas dienas, radās republikas mākslas darbu izstāde – konkurss “Arona” un tās rezumē kopā ar rajona darbu pirmrindnieku svētkiem.
  

    1981.gada radās iecere dibināt rajona skolotāju kultūras darbinieku kori un uz Madonu vadīt jaukto kori, kā par brīnumu, atsaucās
braukt Jānis Zirnis, slavenā sieviešu kora “Ausma” diriģents. Turklāt viņš uzņēmās rajona koru virsdiriģenta pienākumus. Tika iegūtas pirmās vietas zonālajā skatē Alūksnē, Gulbenē, Jēkabpilī un 1985.gada Vispārējos latviešu dziesmu svētkos 3.vieta republikā.
    Republikas 6.Tautas teātru salidojums Madonā. 1987.gadā P.Brices vadībā radās ideja atstāt ko paliekošu, izveidot piemiņas vietu R.Blaumanim. Tā kā naudas nebija, vienīgā izeja bija vākt ziedojumus no visiem dalībniekiem. Katrs teātris ziedoja 100,- rbļ. un to izdarīja 125 teātri. Tēlnieks A.Voitkāns īsā laikā veica savu darbu. Pretī Madonas Kultūras namam izvēlēta vieta un 6.Tautas teātru salidojuma ceremonijā svinīgajā mirklī tika atklāts piemineklis R.Blaumanim.
    Palmīra Brice 45 radošajā darbā pavadītajos gados paveikusi daudz, izcēlusi Madonas vārdu plašākā lokā.

Ziņas foto: Līgo svētki “Brakos”, Palmīra Brice ar Jaunatnes teātra aktrisi Lūciju Baumani. Foto: Juris Krieviņš. Foto no personiskā arhīva