Latviešu
Valoda: Latviešu

Slēpojam! Neguļam!

Datums: 02.02.2021 13:25
10 skatījumi
Sniegiem bagāta ziema nav iedomājama bez slēpošanas. Viens no senākajiem datētajiem Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krājuma materiāliem par slēpošanas tēmu ir 1904.gadā sūtīta atklātne ar laimīga jaungada vēlējumiem, kur redzams arī cilvēks ar slēpēm zem kājām.
Foto no muzeja krājuma: Madonas slēpotāji ceļā uz Gaiziņkalnu. 1955.gads
Foto no muzeja krājuma: Madonas slēpotāji ceļā uz Gaiziņkalnu. 1955.gads
    Kādreiz par slēpēm sauca nelielas kamanas, slieces, bet kopš 19.gadsimta ar šo vārdu saprot slēpes mūsdienu izpratnē. Kopš 20.gadsimta lieto verbu “slēpot”, pirms tam – “slēpēt” (šļūkt, vilkties, braukt ar slēpēm). Saistībā ar slēpošanu var sastapt jēdzienus: sniega kurpes, luģes, Kanādas slēpes. Būtiskais allaž bijis palielināt atbalsta laukumu, lai vieglāk pārvietotos pa sniegu.  Kādreiz nelietoja spieķus/nūjas, bet saites, ko piestiprināja augšpusē un ar to palīdzību slēpes tika vadītas. Par saitēm senāk sauca arī slēpju stiprinājumus. Bija arī slēpes – koka gabali, kam apakšā piesēja dzīvnieka ādu. Tad slēpošana lejup bija pa spalvai, bet augšup kalnā– pret spalvu.
    Muzejā glabājas Barkavas, Bērzaunes, Grostonas pagastā un Madonā 1930. – 1970.gados lietotas slēpes. 1930.gadu slēpes lietojuši Grostonas pagasta Iedzēnos, Eduards Ikaunieks Barkavas pagastā, Pēteris Jaunķiķis, Voldemārs un Jānis Kazmeri Madonā. Ir zināmi divi slēpju gatavotāji. Vienas ir darinājis Voldemārs Ābolkalns no Dravēnu mājām pie Gaiziņa, otras gatavotas Augusta Mazūra kokapstrādes darbnīcā Madonā. 1940. – 1970.gados lietotās slēpes bijušas Pēterim Trumekalnam Bērzaunes pagasta Kalna Vļķenos, Domianam Ezeriņam un Veronikai Stankevičai Madonā.
    Kādreiz slēpes bija ikdienas nepieciešamība, arī skolas bērniem. Aktīvs 1930. – 1950.gadu slēpotājs un soļotājs, XV Olimpisko spēļu dalībnieks Pēteris Zeltiņš (1914 – 1994), kurš savulaik  piedalījies sacensībās arī Madonā un Gaiziņā (viņa mājas bija pie tagadējā Madonas un Pļaviņu novada robežas), atmiņās par skolas gadiem ir rakstījis par slēpju gatavošanu.  “Skolotājiem un dažiem lielākajiem zēniem bija savas slēpes. Es pēc tām ļoti ilgojos, bet kā pie slēpēm tikt? Augām sestdienām vaiga sviedros rāvos pie vectēva ēvelsola. Kad slēpes pēc formas bija gatavas, liku lielajā katlā un vārīju, lai dabūtu izliekumu galos. Vai nu koks nebija pietiekami vārījies, vai arī šķiedra aplama, gali ieplīsa vai nolūza pavisam. Bija jāmeklē cits bērzs un jāsāk viss no gala”. 1920.gadu otrajā pusē, pasūtinot slēpes pie galdnieka, tās maksāja 10 – 15 latu.
    Ieskatāmies slēpošanas vēsturē. Ziemeļnorvēģijā atrastie alu zīmējumi ar cilvēciņiem, kam pie kājām piezīmētas garas svītras, liecina, ka jau pirms kādiem pieciem gadu tūkstošiem cilvēki lietojuši ko līdzīgu mūsdienu slēpēm.  Arī senajās citzemju hronikās atrodamas ziņas par “koka zirgiem”, ko mednieki sējuši pie kājām, un līkām nūjām rokās, tā skrienot pa ledu vai laižoties lejup pa nogāzēm. Ar slēpēm “bruņoti” bijuši arī karavīri, tādējādi spējot ar slēpēm dienā veikt krietni lielākus attālumus nekā bez tām. Vēstis par jocīgajiem ziemeļniekiem, kas pie kājām sējuši kokus, Viduseiropā sākušas izplatīties 16.gadsimtā. Taču slēpošana tur tik ātri neiemantoja popularitāti. Ja nevarēja izbrist dziļo sniegu, tad vienkārši gaidīja, kad tas nokusīs. Latvijas teritorijā iespējamais slēpes fragments atrasts Sārnates apmetnē, kas bija apdzīvota no 3.gadu tūkstoša pirmās puses līdz 2.gadu tūkstoša pirmajai pusei pirms mūsu ēras.
Laimdota IVANOVA vēsturniece