Latviešu
Valoda: Latviešu

Top jauna ekspozīcija

Datums: 01.06.2021 10:26
75 skatījumi
Madonas novadam ir bagāts kultūrvēsturiskais mantojums – senvēstures un jaunāku laiku notikumu liecības, izcilu personību devums, ko patstāvīgi pēta Madonas muzeja vēsturnieki. Pēdējos gados speciālisti strādā pie ekspozīcijas “Madonas novada vēsture. 14. – 21.gadsimts” izveides.
        Turpmāk muzeja mājaslapā piedāvāsim ieskatīties topošās ekspozīcijas sadaļās.
Ilze GAUJĒNA vadošā pētniece
Linkopība
Linu apstrādes gaita

    Lini - augs, ko audzē šķiedras, sēklas un eļļas iegūšanai. Izaudzēto linu novākšanu un apstrādi uzsāka pēc 10.augusta – pēc linu nobriešanas, kad  lauki bija zaļgandzelteni, stiebriem nokritušas apakšējās lapas,  pogaļas kļuvušas dzelteni brūnas.
5.Linu mīstīšana stiebru apvalka atdalīšanai. Pēc balināšanas linus  kaltēja rijā uz ārdiem, tad mīstīja – salauzīja, lai no šķiedras atdalītu koksnes apvalku. Pašu gatavotās mīstīklās lika sauju zem vāka (celātavas) un viegli ar to uzsita, no resgaļa aizmīstīja līdz vidum, tad sāka atkal no otra gala. Dienā apstrādāja līdz 200 saujām linu. Vēlāk mīstīklas nomainīja amatnieku gatavotās mīstāmās mašīnas. Tā saucamajā līksts mašīnā linus neizstaipot saberza stap ruļļiem ap 500 sauju dienā. Tā saucamajā “bullītī” starp 3–5 veltņiem samala dienā līdz 1500 sauju linu. Ar tā saukto tilta mašīnu uz rievota gredzena ar 4 rievotiem veltņiem apstrādāja līdz 2000 sauju dienā.
6.Linu kulstīšana, lai izsistu apvalka (spaļu) paliekas no šķiedras. Līdz 20.gs. to veica ar brauktuvi (kulstāmo nazi) un kulstīklu (kulstāmo galdiņu). Linu sauju saņēma vidū, lika uz kulstīklas, uzsita, stiebbrus šķirstīja un atkal uzsita, kamēr sauja no
6.Linu kulstīšana
7.Linu sukāšana – pēdējais darbs pirms vērpšanas, izmantojot linu sukas (susekļus). Plāksnē (dēlī) iestiprinātus cieta koka zarus susekļos 19.gs. sākumā nomainīja kaltas naglas, 20.gs. – rūpnieciski ražotas naglas. Susekli nostiprināja (piespieda pie zemes vai piesēja solam, krēslam). Saujas galu sukātājs aptina ap roku, otru uzsita uz susekļa un vilka cauri zobiem (adatām), tad mainīja – apstrādāja nesukāto galu, pašķirstīja, pakratīja un tad izsukāja vidu. 5-10 saujas sagrieza gurstē, salika pa divām kopā buntē, pārsēja augšgalā ar auklu un pakarināja. Pēc sukāšanas lini tika sadalīti rupjpakulās (maisu drānai), smalkajā pakulās (audekliem) un linu šķiedrā (smalkiem audekliem).
    Klimata un augsnes īpatnības Latvijā, īpaši Vidzemē un Latgalē, bija labvēlīgas linu audzēšanai. Vidzemē – Aiviekstes līdzenumā (Lubānas, Meirānu, Saikavas, Sāvienas apkārtnē) – linu un citu lauksaimniecības kultūru audzēšana attīstījās plašāk nekā citviet. Lubānas apvidus uzskatāms par linkopības un linu sēklu selekcijas centru.
    Latvijas linu šķiedru un īpaši linsēklas Eiropā iepirka vēl pirms I pasaules kara. Ieņēmumi no tiem 4 reizes pārsniedza peļņu par graudiem. Tolaik Vidzeme deva vairāk linu nekā pārējā Latvijas teritorija kopā.
    Ar valdības 1919.gada 27.marta rīkojumu visa linu tirdzniecība kļuva par valsts monopolu, bet kopš 1921.gada atļāva brīvu linsēklu tirdzniecību.
    1920.gadu sākumā no liniem ieguva 20 % no laukkopības ieņēmumiem, jo valsts iepirkuma cenas bija augstas.
     Līdz 1920.gadu sākumam Latvijā linu apstrāde vēl bija roku darbs, bet situācija strauji mainījās. 1921.gadā pieauga interese par linu pārstrādāšanas punktu ierīkošanu. Akciju sabiedrības, biedrības, arī  privātpersonas atvēra gan pārstrādes uzņēmumus, gan pieņemšanas punktus. 1924.gadā „Latvijas lini" Cesvainē atvēra pirmo linu apstrādāšanas fabriku Latvijā.
     Lubānā un Saikavā dibināta viena no pirmajām linkopju biedrībām. Cesvainē, Jaunlubānā un Mārcienā darbojās linu fabrikas, Ļaudonā un Madonā – linu apstrādāšanas punkti, bet Barkavā, Lubānā, Ļaudonā, Mārcienā, Madonā, Saikavā un Varakļānos – linu pieņemšanas punkti.
     Lai uzlabotu linu šķiedras kvalitāti, no ārzemēm iepirka apstrādes mašīnas, organizēja kursus. Valsts dāsni kreditēja uzņēmumu modernizēšanu, tomēr nozare neattīstījās tā, kā bija cerēts. Zemnieki linus audzēja, jo tie deva ievērojamu peļnu, ko varēja izmantot saimniecību attīstīšanai.
Cesvaine
    1924.gadā Cesvainē, bijušajā muižas rijā, akciju sabiedrība “Latvijas lini” atvēra pirmo mehānisko linu apstrādāšanas fabriku Latvijā, kas bija aprīkota ar tobrīd modernākajām iekārtām no Vācijas. Elektroenerģiju fabrikas vajadzībām ieguva uz vietas, sadedzinot spaļus. Pie uzņēmuma izbūvēja 12 linu mārkus. Ūdeni tiem varēja izlaist un piepildīt no jauna. Daļai mārku varēja pievadīt siltu ūdeni, kas samazināja mērcēšanas laiku uz 3–5 dienām (nesildītā ūdenī ap 10 dienas).
    Tomēr jau no 1930.gada fabrikas iekārtas periodiski nonāca izsolēs, 1937.gadā ugunsdzēsēju biedrība bijušās linu fabrikas vienā galā vēlējās iekārtot depo.
Attēls no “Ilustrēta Žurnāla” Nr.21, 1924.gada 23.maijā
Attēls no “Ilustrēta Žurnāla” Nr.21, 1924.gada 23.maijā
Lubāna
    Viens no dažiem kooperatīvajiem linu apstrādes uzņēmumiem Latvijā bija Lubānas-Meirānu linkopju savienības linu fabrika, ko iekārtoja bijušajā Jaunlubānas pusmuižas centrā, agrākās vilnas apstrādāšanas fabrikā. To atvēra 1925.gada 25.martā. Vēl uzņēmuma tapšanas laikā 1924.gada 10. jūnijā linkopības sabiedrības valde par tās vadītāju apstiprināja meirānieti, agronomu Jāni Rihardu Kamolu (1896–1966). Pēc gada viņa vietā stājās linkopības instruktors Siliņš.
    Tehniskā aprīkojuma ziņā tobrīd tā bija otrajā vietā valstī pēc Cesvaines linu apstrādāšanas fabrikas. Tajā uzstādīja 18 kulstāmos ratus ar spaļu aizvācēju un pakulu kratītāju. Linu stiebru sasmalcināšanai darbojās 2 mīstāmās mašīnas. Stiebrus kaltēja “Dagna” tipa kaltētavā. Pie iekārtām bija ierīkoti putekļu nosūcēji. Spaļus pa caurulēm novadīja uz katlu telpu, kur tos sadedzināja. Šī kurināmā pietika dzinēja darbināšanai un elektrības ražošanai fabrikas apgaismojumam. Nākotnē bija paredzēts pie fabrikas ierīkot vairākus mārkus linu mērcēšanai.
    Linus apstrādei fabrikā nodeva kā Lubānas-Meirānu linkopības savienības biedri, tā citi linu audzētāji. Gatavo produkciju kopīgi pārdeva.
    Uzņēmuma aprīkošanai tika izlietoti vairāk nekā 100000 latu, no tiem 70000 latu bija valdības ilgtermiņa aizdevums. Jau 1926.gadā uzņēmumam parādījās finansiālas problēmas, kas ar gadiem tikai pieauga, un 1935.gadā to slēdza.
Mārciena
    1925.gadā Mārcienā darbu uzsāka Valsts Linkopības izmēģinājumu stacija ar linu apstrādes fabriku, ko iekārtoja bijušās Mārcienas muižas saimniecības ēkās. Par pirmo direktoru vēl 1924.gadā iecēla agronomu Jāni Teteri (1890-?) no Bērzaunes.
     Nākamais direktors bija agronoms, viens no linu mērcēšanas tehnoloģijas izstrādātajiem Kārlis Ramziņš. 1929. gadā viņš Latvijas Zemkopības ministrijas rīkojumā devās uz Flandriju (Beļģiju) ar mērķi atrast linu apstrādes tehnoloģiju speciālistu, kurš piekristu strādāt Latvijā. Izdevās vienoties ar Polu Potī, kurš kopā ar nākamo dzīvesbiedri pārcelās uz Mārcienu un tur strādāja līdz 1937.gadam. Pēc 1930.gada 1.septembra ugunsgrēka uzņēmumu paplašināja un modernizēja.
Mežsaimniecība – Mežkopība

    Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas valsts īpašumā nonāca bijušie valsts jeb kroņa (Krievijas) un Valsts zemnieku agrārbankas (kredītiestāde) īpašumi, tostarp meži. Vēl pirms agrārās reformas uzsākšanas Neatkarības kara laikā (1919.gada 20.februārī) pie Zemkopības ministrijas izveidoja Valsts zemju un mežu departamentu. To drīz vien sadalīja atsevišķos Zemju un Mežu departamentos. Pēdējā no tiem bija arī Privātmežu nodaļa, bet to pēc pāris gadiem likvidēja. Bez departamenta atļaujas īpašniekiem bija aizliegts cirst un pārdot kokmateriālus. Sākās mežu apsaimniekošanas un pārvaldīšanas sistēmas izveide, mežu teritoriju sadalīja mežniecībās (sākotnēji 16).
    Saskaņā ar Agrāro reformu 1920.gadā sāka veidot Valsts zemes fondu.Valsts īpašumi ievērojami palielinājās, jo privātmuižu un bruņniecības mežus atsavināja un ieskaitīja Valsts zemes fondā, un jaunsaimnieki īpašumā varēja iegūt līdz 5 ha meža.
    1921.gadā izveidoja virsmežniecību sistēmu (kopā 78, vēlāk 86). Katras platība bija ap 20 000 ha, un tās sadalīja 5–6 (3000–7000 ha) iecirkņos. Visas virsmežniecības apvienoja 17 mežu revidentu rajonos. Bijušo Madonas rajona teritoriju sadalīja 5 virsmežniecībās – Cesvaines, Lubānas, Madonas, Kalsnavas un daļa Viļānu (Viļēnu).
    Mežu apsaimniekošanai un izmantošanai sagatavoja aprēķinu (tāmi) 5 gadiem.
    Kanceleja ar darbvedi un 1–2 rakstvežiem atradās virsmežniecībā, mežzinis izsniedza tikai ciršanas u.c. izmantošanas biļetes.
    Karā nopostīto saimniecību atjaunošanai un ēku būvei jaunsaimniekiem no Valsts mežiem izsniedza kokmateriālus par 1/5 no to vērtības uz nomaksu 25 gados. Atmaksāšana bija jāsāk pēc 5 gadiem.
    Tāpat par zemākām cenām kokmateriālus izsniedza kara postījumu likvidēšanai (dzelzceļu, elektrolīniju u.c. labošanai).
    Bija arī krāpšanas, nesaimnieciskas darbības, kad kokmateriālus izmantoja mērķiem, kam tas nebija paredzēts. Tas rosināja 1922.gadā sagatavot kokmateriālu pārdošanas noteikumus – turpmāk to varēja darīt tikai izsolēs.
    Mežs deva ne vien būvmateriālus un malku, bet arī darbu ievērojamam iedzīvotāju skaitam no mežstrādniekiem un koku pludinātājiem līdz kokapstrādes uzņēmumu strādniekiem. Koks bija arī eksportprece, kas deva no trešdaļas līdz pat pusei ienākumu valsts eksportā.
    Lai pareizi atjaunotu mežu platības, nepietika ar citu valstu pieredzes pārņemšanu, bija nepieciešami vietējie pētījumi. 1928.gadā nodibināja Mežu pētīšanas staciju.
    1930.gadā mežu pētnieki ieguva pastāvīgas telpas Baložu muižā (tagad Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja administrācijas ēka) un 2 izmēģinājuma apgaitas – Baložu muižas apkārtni un bijušo Skrīveru muižas parku ar svešzemju koku stādījumiem.
   Kopš 1930.gada pavasara Latvijā notika Mežu dienas
Kalsnavas virsmežniecība
Kalsnavas virsmežniecībā bija 12 mežu novadi (lielākie Jaunkalsnavas, Veckalsnavas, Mārcienas, Ļaudonas-Odzienas, Ļaudonas, Sāvienas), 5 mežniecības, 30 apgaitas
Lubānas virsmežniecība
Lubānas virsmežniecībā bija 3 mežu novadi – Liedes, Lubānas un Meirānu, sadalīta 3 mežniecībās un 17 apgaitās.
Medniecība
     Latvijas Republikā pirmo likumu par medību tiesībām un medniecības uzraudzību izdeva 1923.gadā. Ar  to zemnieki  ieguva medību tiesības, kas līdz tam bija liegtas. Medniekam bija nepieciešama medību apliecība, bet medīt vai vajāt plēsīgus dzīvniekus savā īpašumā varēja bez apliecības. Šo dokumentu varēja saņemt personas vecākas par 19 gadiem, bet pēc 1935.gada likuma no 18 gadiem. To izsniedza uz vienu gadu, bet Mežu departamenta  ierēdņiem uz visu dienesta laiku.
    Apliecības izsniedza Mežu departaments, apriņķu priekšnieki vai viņu palīgi tikai personām, kam bija derīgas ieroču atļaujas. Medību nodeva bija 10 lati gadā, bet, ja medī tikai savā īpašumā 2 lati gadā.
    Medību likumā bija noteikta zvēru un putnu aizsardzība noteiktām sugām noteiktos periodos, kā arī tirdzniecība ar nomedītajiem dzīvniekiem un putniem.
    Medību likuma izpildi uzraudzīja Mežu departaments un policija.
    Lielākajā daļā pagastu darbojās mednieku biedrības, kas bija Latvijas biedrību nodaļas (piemēram Latvijas pareizu medību un šaušanas biedrība (1909 – 1935) un Latvijas mednieku biedrību savienība (1923 – 1939).
    Arī tolaik bija malumedniecības gadījumi. 1931.gadā valdība izdeva noteikumus, kas paredzēja, ka atbildīgo iestāžu darbinieki par medību un zvejas likumu pārkāpumu atklāšanu saņem prēmijas. Tāpat īpašs atalgojums bija paredzētas par medījamo dzīvnieku un putnu sargāšanu. Laikrakstos bieži lasāmi aicinājumi palīdzēt dzīvniekiem „grūtajā uztura cīņā”.
Spēkstacijas

     Arī Madonas pusē tāpat kā cituviet Vidzemē elektrības ražošanai pārsvarā izmantoja ūdens spēku. Spēkstacijas bieži ierīkoja bijušajās dzirnavās. 1935.gadā Madonas apriņķī  ar elektrisko strāvu bija apgaismoti 2,17 % saimniecību, kas bija nedaudz mazāk nekā vidēji valstī.
    Lielākais elektrības ražotājs bija rūpniecības un tirdzniecības akciju sabiedrība ”Aiviekste”, bet darbojās arī vairākas mazās spēkstacijas Ļaudonas “Lejas” (no 1919.gada) un Grostonas Birānu dzirnavās, Ērgļos (no 1924.gada). Savukārt Vestienas 2-gadīgās lauksaimniecības skolas un J.Ozoliņa spēkstacija Lubānā ražoja elektrību tikai savām vajadzībām.
Madonas raidstacija

    Madonas raidstacija tika uzcelta pie Aiviekstes spēkstacijas Kalsnavas pagasta teritorijā (Jaunkalsnavā). Pēc pirmās ieceres raidstacija bija jāceļ Madonā, jo tā būtu ģeogrāfiski piemērotākā vieta Latvijas austrumu daļā. Tomēr raidstacijai bija nepieciešama neierobežota un nepārtraukta strāvas padeve, un vienīgā vieta, kur to varēja nodrošināt, bija Aiviekstes spēkstacijas tuvumā, tāpēc tika pieņemts lēmums raidstaciju būvēt pie spēkstacijas. Tai palika Madonas vārds, lai gan attālums līdz Madona bija 40 kilometru.
    1932.gada 18.novembrī no Madonas raidstacijas notika pirmā pārraide. Sākotnēji raidīja tikai Rīgas radiofona pēcpusdienas pārraides, vēlāk pilnu programmu. 1930.gadu beigās no Madonas raidstacijas raidīja arī īsu ziņu pārraidi svešvalodās. 1932.gadā uzbūvēja divus 116 m augstus koka mastus (tāda veida tolaik augstākie Eiropā), starp kuriem novilka 230m garu raidītāja antenu, bet 1940.gadā tika uzstādīta metāla antena 230 m augstumā.
Sakari

    Mūsdienu sakaru iespējas ievērojami atšķiras no saziņas veidiem 1920. -1930.gados. Tolaik ļaudis pārsvarā sazinājās ar vēstuļu palīdzību,  bet steidzamos gadījumos nosūtīja telegrammas. Telefons vēl bija samērā reta parādība.
    Sakaru iestādes (pasta, telefona un telegrāfa nodaļas) bija Satiksmes ministrijas pakļautībā. Līdz 1937.gadam Satiksmes ministrijas Pasta un telegrāfa departamenta pārziņā bija arī radiofons. Vēlāk to nodeva Sabiedrisko lietu ministrijai. Pasta un telegrāfa virsvalde, no 1927.gada Pasta un telegrāfa departaments nodrošināja arī telefona sakarus. Visas telefona centrāles bija piesaistītas kādam pasta kantorim, kurš rūpējās arī telefonu apkalpošanas tehnisko pusi – gan vadu ievilkšanu, gan centrāļu darbību. Tā pārziņā bija arī radio, tā detaļu un pašu aparātu tirdzniecība, radioaparātu tehniskā kontrole, lietotāju radio pieslēgšana nepieciešamajiem viļņiem. Departaments nodrošināja radiofona abonementu izsniegšanu un apmaksas kontroli. Sakaru iestādēm bija arī bankas funkcijas – pasta kantoros veica arī norēķinus un bija iespējams noguldīt naudu uzkrājuma veidošanai.
    1939.gadā Madonas apriņķī darbojās 89 pasta, 81 telegrāfa un 91 telefona iestāde. Pastāvēja vairāki pasta kantoru vai nodaļu veidi:
– pasta kantori, kas veica visas pasta operācijas;
– pasta-telegrāfa kantori, kas veica visas pasta un telegrāfa operācijas, bet, ja kantora atrašanās vietā nebija atsevišķas telefona iestādes (centrāles), tad arī telefona operācijas;
– pasta palīgnodaļas tāpat veica visas pasta un telegrāfa operācijas, bez tam vēl apkalpoja telefonu palīgcentrāles. Palīgnodaļas bija pakļautas noteiktam kantorim, kas tās uzraudzīja, un atradās mazāk apdzīvotās vietās. Palīgnodaļās strādāja privātpersonas, kurām bija noslēgti līgumi ar Pasta un telegrāfa departamentu par noteiktu darbu izpildi un to apmaksas kārtību.

Telegrāfs – sistēma ziņojumu (telegrammu) pārraidei attālumā ar noteiktu zīmju palīdzību, ko saņēmējs atkal pārvērš sākotnējā ziņojumā. Telegrammas adresātu sasniedza vienas, divu dienu laikā, bet vēstules, kuras piegādāja pasts, ceļoja ilgāku laiku. Telegrammas bija ātrākais saziņas veids, ja nebija telefona sakaru.
    I pasaules kara laikā telegrāfa darbība praktiski bija apturēta un iekārtas ap 1918.gadu tika izvestas uz Krieviju vai iznīcinātas. Tos sāka atjaunot tikai 1919.gada otrajā pusē. 1938.gadā Vidzemes reģionā bija jau 404 telegrāfa iestādes. Tomēr, ja nebija nepieciešams dokumentēt saziņu, arvien vairāk klientu deva priekšroku telefonam, jo tas bija ērtāk, ātrāk, kā arī lētāk, ja vien nebija nepieciešams sazināties ar ārvalstīm (tad telegrammas nosūtīšana iznāca lētāka).
    1922.gadā pieņēma telegrammu apmaksas taksi – 10 santīmi par 1 telegrammas vārdu. 1928.gadā ieviesa greznuma veidlapas.
    Telegrammas tekstu varēja nodot arī telefoniski centrālei un apmaksu veikt pēc tam ar piemaksu telefona rēķinam. Telegrāfs strādāja 24 stundas diennaktī, pasta un telegrāfa palīgiestādes plkst. 6:00–22:00.
    Telegrāfa sakaru nodrošināšanai tika lietoti vairāki telegrāfa ierīču veidi:
- Morzes aparāti – pārraidei izmantoja tās pašas telefona vadu līnijas.
- Hjūza jeb Jūza (arī Juza) aparāti, nebija nepieciešams vads pārraidīšanai, uztvēra radiosignālus.
- Teletaips – modernākā un ātrākā telegrāfa ierīce, burtraksta aparāts ar rakstāmmašīnas taustiņiem.
- Fototelegrāfs – ierīce melnbaltu attēlu un tekstu pārraidīšanai.
Sakaru iestādes 1937
Attālumi tabulā minēti līdz pagasta namam
Apzīmējumi:
A — vienkāršu sūtījumu pieņemšana un izsniegšana
Ab — vienkāršu un ierakstītu sūtījumu pieņemšana un izsniegšana
Abc — visas pasta operācijas
N — telegrāfa un telefona operācijas pieejamas visu diennakti
T.C. - telefona centrāle
T.p.c. - telefona palīgcentrāle
Radio
1925.gada novembrī sāka darboties Rīgas radiofonijas raidītāji. Pēc 1932.gada novembra, kad pieslēdza Madonas raidstaciju, arī Madonas apriņķī radio klausītāju skaits arvien palielinājās. No 1934.gada beigām Rīgas radio pārraides bija dzirdamas visā valsts teritorijā. Lai klausītos radiofona pārraides, bija nepieciešama īpaša radiofona abonementa atļauja, kuru izsniedza Pasta un telegrāfa departaments. Atļauja bija derīga un izmantojama tikai konkrētā adresē vienai radioiekārtai, kuru varēja nopirkt, bet drīkstēja arī gatavot paši.