Latviešu
Valoda: Latviešu

Intervija ar mākslinieku - keramiķi JĀNI SEIKSTU

Datums: 26.09.2022 09:15
14 skatījumi
Madonietim, māksliniekam – keramiķim Jānim Seikstam šodien 26.septembrī svinam jubileju. 27 375 darbīgas, krāsainas dzīves dienas jeb 75 gadi. Atzīmējot šo notikumu Jāņa dzīvē Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs devās ciemos pie gaviļnieka, lai parunātu neformālā gaisotnē par dzīvi, uzzinātu kaut ko jaunu un kopā pajokotu.
Video intervija ar mākslinieku-keramiķi - Jāni SEIKSTU: https://youtu.be/CFG3KH9MGlQ
     ​Intervija notiek košā rudens dienā, trīs dienas pirms šodienas, Jāņa un Tijas Seikstu ģimenes mājā Madonas pievārtē pie meža ieloka. Runājamies dzīvojamā istabā, kur,  Seikstu pāris ir uzņēmuši daudzus viesus. Jānis mierīgi atlaidies krēslā sarunas laikā, kundze Tija, kā jau namamāte, rosīgi darbojas apkārt, ik pa laikam papildina vīra stāstus.

Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs /MNMM/: Pāris vārdos, ko Jūs par sevi teiktu?
Jānis Seiksts:
Esmu mākslinieks, kas pilnībā atdodas keramikai. Esmu savas vides kopējs. Man patīk būt vienatnē, radošā procesā. Uzņemu viesus, kuriem stāstu par keramiku un keramikas veidošanas procesiem.

MNMM: Spriežot tikai pēc Jūsu darbiem, gribas domāt, ka to autors ir ļoti sakārtots, disciplinēts, strukturēta persona, kuras darbos, lietās un domās valda nevainojama kārtība. Vai tā ir?
Jānis Seiksts:
Nav taisnība, nē. Esmu diez gan tāds, varētu teikt, ka kaut kur esmu perfekts, kaut kur paviršs. Neesmu pedants. Citiem ir pedantisms, kuram ļoti pievērš uzmanību, citu neko nedarot, bet es par cik strādāju savu radošo darbu, es pārāk daudz citam nepievēršu pārāk lielu uzmanību. Patīk protams kārtība, bet es neesmu tas pedants, un es nepārdzīvoju par to. Nu tāds es cilvēks.

MNMM: Esat pieredzējis daudz, bijis dažādās vietās, bijis līdzgaitnieks daudziem notikumiem, kuri notikumi Jums pašam šķiet būtiskākie Jūsu dzīvē? Kāpēc?
Jānis:
Nevar saprast no kā sākt. Viss jau ar kaut ko saistās. Pirmās kopējās izstādes pēc Rēzeknes mākslas vidusskolas kopā ar keramiķiem. Bieži devu darbus uz Poliju, Ungāriju, Vāciju. Tas svarīgākais darbs ir, ka kādā momentā es no tā pārsvarā atteicos. Principā kādreiz es centos pieturēties pie tā, ka ik pēc pieci gadi veidoju personālizstādes. Tad varēju radoši strādāt un redzēt darbus, ko esmu iepriekš veidojis un mainīt kaut ko, radīt jaunu. Un tā es līdz pat šai dienai, ja es kaut ko taisu - man apnīk, tad es kaut ko jaunu meklēju. Pat guļot gultā no rīta var ienākt prātā kāda ideja. Tad priecīgs ķeros pie tā darba. Radošie darbi pat mani pašu fascinē un uzmundrina.

MNMM: Un ja nerunā par mākslu-tad kuri notikumi dzīvi ir ietekmējuši?
Jānis:
Sapazīšanās ar kundzi Tiju, protams. Divdesmit divu gadu nodzīvošana laukos pie Iedzēniem “Jānīšos”. Atnācu šurp no Cēsīm, tur arī iesāku savu radošo darbu strādāt un tad iepazinos ar savu sieviņu, kas Bērzaunes skolā strādāja. Tad kādu brīdi mierīgāk gāja.

Tija: Tā 47 gadi kopā esam.

Jānis: Tie 22 gadi Iedzēnos bija liela pacēluma gadi. Ļoti daudz strādāju, kurināju krāsnis, veidoju darbus, uzņēmu ciemiņus. Pat kārtīgi darbus nevarēja izņemt no krāsns, kad tie tika izķerti. Gadījās arī ņemt cilvēkiem no rokām laukā, sakot -  Piedodiet, man taču izstādei šie darbi jāatliek. Izstādes darbi lēnāk veidojas, jo izstāde jau netop vienā dienā, tie sakrājas organiski ilgākā laika posmā. Kad ir šāds ritms iesākts, tad iekšēji pat gribas pie tā pieturēties.

    Pēc bērnu piedzimšanas sākām domāt par piemērotākiem apstākļiem, lai būtu ērti dzīvot. Sieviņai bija uz skolu jābrauc un divi kilometri uz autobusu jāiet pa sniegu, tas ne vienmēr bija ērti. Bieži autobusi nenāca, kavējās – gaidot sala, saslima, tad radās šī nepieciešamība mainīt dzīves vietu. Dabūju vietu Madonā, kur ar trosi vecu būdiņu noplēsu, un uzcēlu šo  māju. Man jau vajadzēja nomaļāku vietu, lai varētu krāsni ceplim uzcelt un netraucētu nevienam ar dūmiem.

MNMM: Un ja runā par plašākiem notikumiem?
Jānis:
Tiklīdz atmoda sākās tās izstādes ārpus valsts,  kur varēja arī braukt līdzi. Uz Vāciju, kur ilga bija gaidīšana uz robežām. Tā braukšana pati bija interesanta, uz nezināmu vidi un pie nezināmiem cilvēkiem. Vairākas izstādes jau tur uz šodienu bijušas gan keramikas, gan akvareļu- un tur jau tagad Vaijē mums arī ir ilggadēji draugi. Kādas galerijas īpašnieks  reiz palūdza manus darbus izstādīt savā iestādē mākslinieku pilsētiņā pie Brēmenes, kura ir diezgan slavena. Pēc tam atsūtīja publikācijas rakstu no avīzes, kurā es biju nodēvēts par “Impresionistu no Latvijas” – kas man tāds gods bija. Paliku drošāks akvareļu veidošanā un pēc tam izveidoju izstādi Madonā, kur visi brīnījās, ka es arī gleznoju, jo nebija redzējuši. Keramikā glazūru liekot, to rezultātu redz tikai pēc apdedzināšanas 1000 grādos, kas ir smags darbs un rezultāts ir pašās beigās, bet akvareļos rezultātu jau redz uzreiz – tas ir tāds “kaifs”. Ļoti liela starpība ir abiem procesiem. Kas vēl tāds svarīgs…?

Tija: …Barikādes, Baltijas ceļš – visur tu piedalījies.

Jānis: Jā, tad dēls vēl bija maziņš. Salikām malku un mazos bērnus mašīnā un braucām uz Cēsu pusi, pie Bērzkroga bija mums madoniešiem jāstāv. Tur mēs kūrām ugunskuru, rokās devāmies. Pēc tam vēlākos gados(smejas), gadus neatceros kā sangviniķis, visi klausījāmies ziņas pa radio, kas notiek ik pēc stundas. Tie mākoņi vilkās arvien ciešāk, tad es nevarēju vairs izturēt un teicu, ka man ar obligāti jāpiedalās barikādēs. Tepat bija gāzes kantoris un es pieteicos, ka es gribu braukt līdzi. Mums uz Deglava tilta bija jāstāv. Pa nakti dežurējam, bija jābrīdina baļķu vedēji, kas sastumti uz ceļa, ja krievi brauc ar tankiem no Ādažiem, tad šoferiem jāgriež mašīnas uz šosejas, lai aizsprostotu ceļu un netiktu uz Rīgas centru. Bijām patriotiski tolaik ļoti. Tas bija ļoti stresains laiks toreiz. Kaut kā tai laikā izdevās tas gājiens, paradījām savu nostāju, bija pavēle no Maskavas un viss apstājās. Viss kas dzīvē ir bijis.

MNMM: Vai dalāties noslēpumos  un pieredzē ar citiem keramiķiem?
Jānis:
Jā, jā, jā. Mēs līdz šai dienai draudzējamies un sadarbojamies, piemēram ar Dumpjiem Eināru un Baibu. Baiba pie manis diplomdarbu dedzināja “Jānīšos”. Jāns Ronis, kas ar porcelānu strādā, tas ar pie manis praksē gājis. Daudzi. Vairāki keramiķi, kuri mācījušies, pabijuši pie manis, bet ne visi darbojas šai nozarē. Tas māls ir jāiemīl. Mazliet māksliniece Marika Peilāne pamācījās, iedrošināju viņu lai darbojas. Viņa malacis, kārtīgi nostrādā savus darbiņus.  Kā kurš, tā keramika ir pēc rakstura. Cits ļoti smalki strādā, cits ļoti brutāli un nevar tikt ārā no tā. Man ļoti daudzi te bijuši, nevaru visus nosaukt, gan grupas, gan bērni, gan pieaugušie.

MNMM: Visā mākslas darba radīšanas ciklā – no idejas līdz lielajam finālam – kurš brīdis ir visbūtiskākais?
Jānis:
Diezgan daudz būtisku mirkļu. Piemēram, uztaisi lielu darbu, ļoti svarīgi viņu izžāvēt, lai viņš nesaplīst tai brīdī. Ja bļodā rodas maza plaisiņa žūstot, tā dedzinot veidosies liela. Krāsnis arī dara savus brīnumus, kad trauki ieplīst. Reti kas veido lielus darbus. Ar gadiem ir tehnoloģijas, pie kurām pierod, bet tāpat man ar plīst trauki.
     Strādājot ar akvareļiem,  iedvesma ir būtiskākā. Arī keramikā iedvesma ir svarīga. Gleznojot vismaz nedēļa paiet līdz roka piešaujas. Kā man viens reiz teica, ka gleznošana ir kā mūzika. Es pie tā arī pieturos. Tajā visā vajag krāsu saskaņai būt, labai krāsu uztverei, līdzīgi kā mūzikā skaņu uztverei. Cits var gleznot visu mūžu, bet viņam darbi ir duļķaini un izmocīti, jo viņam nav šīs “krāsu dzirdes”.
MNMM: Kādi kuriozi ir notikuši Jums kā māksliniekam izstādēs?
Jānis:
Jāpadomā. Ir bijuši visādi, pat Vācijā, kad aizvedu darbus un ielaida zālē, kurā nebija nekā un bija jātaisa izstāde. Uz kā tad lai es taisu, ja nav podestu? Keramikai vajag podestus. Labi ka mēs tādi attapīgi, tur bija stendi gar sienām ļoti daudz. Noņēmām, apgāzām stendus, apvilkām ar audumu un bija podesti. Visi bija laimīgi un priecīgi. Jebkurā situācijā ir izeja, tikai jāpadomā.
    Reiz kādās Mākslas dienās Latgales pusē, kur bija daudz mākslinieku un korifeju,  manam darbam iedeva netīru podestu ar tumbu, kur es brīnījos, kā tā var! Uz netīras tumbas jaunu darbu likt? Tad uz mani apvainojās, un es sapratu, ka ne visiem patīk, ka pa tiešo pasaka. Cik tad tā krāsa maksā ar otiņu pārlaist pāri podestam? To es visu mūžu atceros. Otrreiz tā vairāk laikam neteiktu tieši.

MNMM: Pieminot Mākslas dienas, kā šis laiks ir palicis atmiņā un ar ko?
Jānis:
Tas satuvināja māksliniekus. Es kā lauku keramiķis strādājot viens, netiku pie lielākiem māksliniekiem klāt, bet Mākslas dienas satuvināja. Pirmā izstāde man bija ar profesoru Eduardu Grūbi, Liezēres klubā. Gleznas un mana keramika visas zāles aizpildītas. Visi bija ļoti priecīgi un laimīgi un es arī priecīgs, kad visiem patika. Tad atbrauca visi mākslas zinātnieki un lieli mākslinieki, un man bija forša sajūta. Pirmkārt jau kā māksliniekam, ka kopā ar E.Grūbi, kas bija liela personība. Viņš bija gaišs cilvēks, arī Gunārs Krollis, Aldis Kļaviņš... ļoti daudz var nosaukt māksliniekus, kuri, manuprāt, ir ļoti augstas personības, nav iedomīgi un ar viņiem viegli var komunicēt. Ļoti augstu vērtēju tādus cilvēkus. Gadu laikā pie manis daudzi bijuši un es novēroju, ka tie kuri patiešām ir augstas personības mākslas ziņā, pēc savas dabas ir vienkārši cilvēki. Tas mani fascinē. Tā teikt “fanoju”. Kas nav baigi lepni, jo tas tikai pazemina cilvēku. Nav jābūt prastam, bet vienkāršam, tās ir dažādas lietas.

MNMM: Noteikti daudzi mākslinieki ir sastapti strādājot Madonas muzejā, vai ir kādi spilgti notikumi no šī laika, kad strādājāt muzejā?
Jānis:
Dažus atceros. Man bija jābrauc pēc mākslas darbiem pie mākslinieka Laimdota Mūrnieka uz Rīgu, uz dzīvokli. Es tad kā nepieredzējis, jauns strādāju un aizbraucu. Jāņem tie darbi no viņa, jānes uz autobusiņu. Tad viņš tāds sašutis un satraukts nervozēja ļoti. Es domāju, ko viņš tur “cepās”, mēs tak pēc darbiem atbraucām? Sākumā nesapratu kas par lietu, tikai vēlāk sapratu, ka mums ne kastu, ne  iepakojamo materiālu, un viņš satraucās, ka darbi netiek apskādēti. Es pēc tam ilgi nevarēju pārdzīvot to reizi, bet tā bija kā laba mācība.
    Bija gadījums pie mākslinieka Alfeja Bromulta. Tas bija ļoti sirsnīgs cilvēks, ļoti. Uzņēma ļoti labi un pie sevis mājā man  saka: ”No šīm skicītēm izvēlies sev vienu”. Es biju sajūsmā, man-tāds mākslinieks ļauj izvēlēties sev darbu?! Izvēlējos darbu ar ziediņiem, un joprojām šis darbiņš man mājās ierāmēts karājas pie sienas.

MNMM: Vai ir kādi kuriozi, kas notikuši mājās, kad sabraukuši tūristi, viesi?
Jānis:
Sieviņ, pastāsti kādi kuriozi mums te notikuši! Sabrauc mums te visādi un daudz. Nupat bija viesi, kur sabrauca simts cilvēku, kur viņiem mūsu pagalmu tikai vajadzēja...

Tija: ...dzirdējām koncertu par brīvu. Citā reize, kad Jānis bija slimnīcā, man vienai bija 80 cilvēku sabraukuši un es uzņēmu viena pati. Labi ka Jānis bija vāzi aprakstīšanai jau sagatavojis, es tikai aiznesu un precinieki ar viesiem viņu aprakstīja. Viņiem bija piecas stundas laika pie mums, tad viņi ēda un dzēra un fotosesijas izdomāja siltumnīcā, kad es tik skatos, ka ir ielīduši jau kaimiņu siltumnīcā. Bieži vien viesi ne tikai pie mums skatās un klausās, ko Jānis stāsta, bet izstaigā pa dārzu, iet siltumnīcās, nogaršo pirmos augļus.
    Bija bērnu nometnes bērni pie mums atbraukuši, un man bija pirmās zemenes dārzā. Skatos mans mazdēliņš veselu baru bērnu aizvedis tajās zemenēs. Es viņam saku: “Kāpēc tu svešus cilvēkus ved mūsu zemenēs? Mums daudz draugu un radu, viņi atbrauks un nebūs ko viņus pacienāt. Viņš atbild: “Bet es domāju, ka viņi visi kļūs par mūsu draugiem.” Tad mums bija pirmo reizi devis ražu persiks, audzējām, daži auglīši. Nu tik būs, nogaršosim savus audzētos Latvijā persikus. Persiks aug mums tādā neredzamā, neaizsniedzamā vietā. Kamēr Jānis aizrautīgi stāsta par virpošanu, skatos, viens vīrietis salasījis mūsu dažus, pirmos persikus saujā un nes. Es viņam saku: ”Atvainojiet, piedodiet, tie ir pirmie persiki, kurus paši gribējām nogaršot. Nav smuki tā pa dārzu staigāt, jo degustēšana nav iekļauta programmā!” Atbilde pretī skanējusi aizvainoti: ”Ja jums žēl, tad es aiznesīšu un zemē nometīšu.” Visu nogaršo dārzā gan saldos ķiršus, gan pirmās lielas plūmes, ka pat Jāni reiz vainoju apēšanā (smejas), ir krāsaini.

Jānis: Te ir daudz personību bijis, aktieri, vēstnieki, no Jaunzēlandes, no Ķīnas....visi kas iebrauc mūs bagātina kā personības. To es spēju novērtēt, ir interesanti.

MNMM: Kāda patreiz jums šķiet mākslinieku/mākslas vide Madonā?
Jānis:
Nezinu, varbūt par maz zinu par to. Bet šķiet klusa. Varbūt gadu dēļ liekas klusāka, vai arī tādēļ, ka darbojamies vairāk pa savu lauciņu. Bet ja kaut kas notiktu, kur mūs aicinātu, tad mēs ietu. Vajag kādu kas vieno, kā kādreiz Jānis Simsons. Vajag dullu cilvēku, kurš bez naudas varbūt pat uzņēmās kaut ko organizēt, lai vienotu cilvēkus. Ja aicinātu, noteikti piedalītos.

MNMM: Mākslas veids, kuru nesaprotiet?
Jānis:
Kā katram cilvēkam, ir kāds tuvāks mākslas veids, un ne tik ļoti. Tās pašas gleznas-vienam patiks otram ne. Man patīk teiciens, ka par mākslu nestrīdas. Vienam patīk kvadrāti, otram reālisms, citam klasika vai naivisms.

MNMM: Ārpus keramikas un akvareļglezniecības, kādas vēl ir Jūsu kaislības, aizraušanās?
Jānis:
Pats esmu iedomājies, ja būtu jāsāk viss no jauna, vai nebūtu keramiķis, es būtu -dārznieks. Kad iegādājāmies šo māju, te bija gandrīz pļava, un vajadzēja kaut kā iekārtot, apzaļumot. Sāku pamazām un iedziļinājos, ka augi ir tik dzīvi organismi, par tiem jārūpējas kā par cilvēku,  un palika ļoti interesanti un sapratu ka tas mani aizrauj.
MNMM: Kādas lietas Jūs kaitina, izved no pacietības?
Jānis:
(Smejas) Daudz kas izved. Kā jau katram, arī no garastāvokļa maiņām atkarīgs vai ar nepareizo kāju no gultas izkāpj, tad visādi... Vārda neturēšana kaitina, kad apsola un neizpilda.

MNMM: Kā bērni un mazbērni ir ietekmējuši Jūsu dzīvi?
Jānis:
Tikai labvēlīgi (smejas). Mākslinieciskajā jomā dēls ļoti palīdz. Brauc cepli palīdzēt kurināt, ir klāt šai procesā tagad vienmēr. Priecājamies un esam lepni par saviem bērniem, ka viņi ir patrioti un visi ir Latvijā. Jaunākā mazmeitiņa Emīlija mani “uzkužina” un atbraucot aicina mani “pamāloties”. Ļoti patīk viņas šis ieviestais vārdiņš. Tad mēs ejam abi ar māliem darboties.

MNMM: Lielākais atbalstītājs jūsu dzīvē?
Jānis:
Sieviņa, sieviņa, ko es bez viņas darītu.

MNMM: Laikmetīgā māksla-jā, vai nē?
Jānis:
Laikam nevar iztikt bez viņas, bet es neesmu fans.

MNMM: Vieta kur gribētu atgriezties?
Jānis:
Mājās. Nekur nav tik labi kā mājās. Kā tai dziesmā.

MNMM: Laikmets kurā vēlētos dzīvot?
Jānis:
Šis laikmets nav slikts.

MNMM: Labāk bija TAD (piemēram 35 gadi atpakaļ) vai TAGAD
Jānis:
Tagad

MNMM: Kad no rīta pieceļaties, pirmais ko domājiet: par mākslu vai kafiju?

Jānis:
(iesmejas) Noteikti tad par kafiju.

MNMM: Vai Jūs dzīvotu ar visiem rūķiem un būtnēm, kuras pašlaik ir jūsu dārzā, ja tie atdzīvotos?
Jānis:
Būtu ar mieru (smejas).

MNMM: Ja būtu jāatsakās no 1 lietas, kas tā būtu?
Jānis:
Lai nebūtu jāiet pie ārstiem, būtu labi.

MNMM: Ko Jūs novēlētu saviem vienaudžiem?
Jānis: Veselību un lai radošais neapsīkst! Lai idejas raisās!
 
 Paldies par interviju! Daudz laimes svētkos!

 Ar mākslinieku sarunājās Elīna KRUPKO mākslas nodaļas vadītāja 
Video montāža intervijas videoformātam Ramona ZARIŅA mākslas izstāžu kuratore 
Foto: Elīna Krupko