Folklorists un mācītājs Mārtiņš Celmiņš (22.11.1863.-12.03.1936.)

Datums: 15.11.2018 14:39
6 skatījumi
M.Celmiņa mūžs iesākās un arī noslēdzās Lubānas Ērgalas “Nagliņos”. Vecāki tika darījuši visu iespējamo, lai bērni izglītotos. Mārtiņam – vecākajam no astoņiem, pirmā bija Cepurītes, tad Lubānas draudzes skola.
    Par izcilām sekmēm zēns saņēma ne vien grāmatu, bet arī atbalstu turpmākajām mācībām Cēsu pilsētas skolā. Tad arī aizsākās folkloras vākšana. Tālāk sekoja mācības prestižajā Rīgas pilsētas ģimnāzijā un lasāmvakari kopā ar skolasbiedriem J.Pliekšānu (Raini), P.Stučku, turpinājās folkloras vākšana. 1884.g. M.Celmiņš skolu absolvēja kā vienīgais latvietis ar vienu no trīs I šķiras gatavības apliecībām.
    Tūlīt pēc tam iestājās Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultātē un arī studentu korporācijā “Lettonia”, kur bija literāro vakaru vadītājs, arī pats mēģina rakstīt.
    Lai arī lubānietis mācījās ļoti labi, tomēr studijas materiālo apstākļu dēļ ievilkās līdz 1895.g. Īpaši atzīmējamas latīņu valodas zināšanas, jo vēl vecumdienās varējis brīvi teikt runu latīniski. Vasarās dažkārt “Nagliņos” viesojušies studiju biedri. Reiz pat no pašas Tērbatas kājām atnākuši.
    Pēc studijām M.Celmiņam nacionālo uzskatu dēļ  radās problēmas ar darba vietas atrašanu Latvijā, tādēļ viņš 1896.g. amata eksāmenu kārtoja Maskavā, tika ordinēts par mācītāju un nosūtīts uz Tulas un Kalugas vācu un latviešu luterāņu draudzi. Krievijā tika pavadīti vairāk kā 10 gadi. Šajā laikā izveidojas ģimene ar mācītāja meitu Fanniju Viherti.
    1908.g. Celmiņi atgriezās Latvijā, darbs atradās Malienas – Meņģeles draudzē, tomēr pēc 3 gadiem nestabilā materiālā situācija lika mācītājam meklēt citu vietu. Tāda atradās Vitebskā.
    Sākoties I pasaules karam, M.Celmiņš darbojās bēgļu apgādāšanas biedrībā “Dzimtene”, bija tās priekšnieks. Kā mācītājam M.Celmiņam bija  jāapkalpo arī visi Vitebskas guberņā apmetušies  latviešu bēgļi. Viņš esot palīdzējis daudziem bēgļiem atgriezties dzimtenē.
    Kara laika trūcīgā iztikšana un slimības aiznesa sešu bērnu un sievas Fanijas dzīvības.
    1921.g. M.Celmiņu apcietināja, pārsūtīja uz Maskavas Butirku cietumu.
    Tomēr 1922.g. vispirms  seši bērni, tad arī tēvs atgriezās Latvijā, Lubānā. Mācītāja vietu dzimtajā pusē neizdevās iegūt, un ģimene pārcēlās uz Lielsalacu.
    Sasniedzis jau cienījamus gadus, 1934.g. Celmiņtēvs atstāja mācītātja vietu un atgriezās dzimtajā pusē. Tobrīd Lubānas draudzē atkal nebija mācītāja un viņš dažkārt noturējis dievlkalpojumus. Pēdējā reize bijusi 1935.g. 18.novembrī, kad draudzē ieveda mācītāju Augustu Edgaru Hincenbergu (Kalnāju).
    1931.g. apbalvots ar Trīszvaigžņu 3.šķiras ordeni.
    Laikabiedri atceras, ka M.Celmiņš nebijis skaļš vārdos, bet darbīgs, enerģisks un sirsnīgs, neesot tiecies pēc ievērības un uzslavām. Viņu labprāt aicinājuši uz kāzām, kristībām, iesvētībām, jo bijis laipnas un jautras dabas. Viņa runas bijušas pilnas dzirkstoša humora, pamācību un labu novēlējumu. Viesībās, kur viņš bija, ticis daudz dziedāts. M.Celmiņa mīļākā dziesma esot bijusi “Nevis slinkojot un pūstot”.
    M.Celmiņa folkloras vācēja devumu grūti pārvērtēt – 1882.-1883.gadā vien Lubānā pierakstījis 2298 tautasdziesmas. Viņa sapnis esot bijis izdot Lubānas tautasdziesmu krājumu. Viņa lielais folkloras vākums ir pamats tam, ka Lubāna tiek dēvēta par “dziesmoto novadu”, jo, pateicoties Celmiņtēvam, ir skaitliski otrais tautasdziesmām bagātākais Latvijas pagasts.
    Viņa pierakstītās tautasdziesmas saņēma F.Brīvzemnieks, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija, kā arī Kultūras fonds. Studiju gados M.Celmiņš vāca materiālus  “Vārdu un parunu krājuma vārdnīcai”, ko vēlāk nodeva J.Endzelīnam.
    Šajā laikā viņš pievērsās arī tautasdziesmu  tematikas izpētei. Tapuši vairāki raksti laikrakstiem “Rota” (“Putni latvju sentēvu ticībā”, “Kādi vārdi par kultūras izplatīšanos”, “Laimes un nelaimes dievības”), Baltijas Zemkopja Pielikumā  (“Izglītība un īsti izglītots cilvēks”), populārzinātnisko rakstu krājumā “Sēta daba, pasaule” publicēts apcerējums “Gredzens”.
    1895.g. 4.Vispārējois dziesmu svētkos Jelgavā M.Celmiņš studentu vārdā teica runu, kurā jau tolaik iezīmējās vēlākā mācītāja savdabība – dievvārdus teikt ar tautasdziesmu vārdiem.
Ilze GAUJĒNA kultūrvēstures nodaļas vadītāja
Foto – M. Celmiņš studiju gados Tērbatā