Latviešu
Valoda: Latviešu

Arheologam Vladislavam Urtānam – 100

Datums: 08.02.2021 12:19
9 skatījumi
4.janvārī apritēja 100 gadi, kopš dzimis viens no vadošajiem latviešu arheologiem Vladislavs Urtāns. Nedaudzajos darba gados Madonas muzejā viņš paveica lielu darbu novada senvēstures un jaunāku laiku notikumu izpētē.
    Kopā ar māti un māsu nākamais arheologs no dzimtās Ludzas pārcelās uz Rīgu, mācījās prestižajā 1.ģimnāzijā, kam sekoja vēstures studijas Latvijas universitātē un iestāšanās korporācijā „Lacuania” (Zilo ezeru zeme).
    Naktī uz 1941.gada 14.jūniju divdesmitgadīgo, nedaudz bravurīgo, bet naivo Vladislavu piecēla, vasaras apģērbā ar grāmatu portfeli rokās iegrūda mašīnā, kam sekoja vagoni un Sibīrija. Līdz mūža galam neatbildēts palicis jautājums – par ko?
    1946.gadā izdevās puslegāli atgriezties mājās, līdzi atvedot 112 latviešu bērnus – Sibīrijas bāreņus. Kopā no Sibīrijas atvesti ap tūkstoš bērnu. Šo akciju viņš organizēja kopā ar māsu Antoniju Siliņu. Tikai pirms dažiem gadiem atklājās, ka Madonā dzīvo kāda cienījama kundze, kas arī bijusi starp šiem bērniem.
    Pēc atgriešanās dzimtenē V.Urtāns ar izcilību kā eksterns pabeidza studijas, vienlaikus strādājot Vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļā. 1950.gadā, izvairoties no jaunām represijām, viņš aizbrauca no Rīgas. Tolaik Madonas muzeja direktore E.Rudenāja nenobijās un pieņēma darbā bijušo represēto. Abiem vēsturniekiem bija apbrīnojama interešu kopība. Viņi organizēja arheoloģiskos izrakumus, tostarp uzsāka Madonas senkapu izpēti, rīkoja ekspedīcijas, gatavoja ekspozīcijas muzejā, apzināja vietējos kultūras pieminekļus, gatavoja maršrutus tūristiem.
   Madonā pavadītais laiks bija nozīmīgs arī personiskajā dzīvē – šeit izveidojās Vladislava un Stefānijas (dzim. Nadricka) Urtānu ģimene, piedzima dēli Juris un Andris. 1958.gadā viņš ar ģimeni atgriezās Rīgā, atsāka darbu Vēstures muzejā, kur daudzus gadus nostrādāja kopā ar mūsu novadnieci Lūciju Vankinu, pētīja Daugmales, Aizkraukles, Madalānu pilskalnus.
    Līdzās arheologa pētnieka darbam V.Urtāns kopā ar sievu vairāk nekā 20 gadus skoloja jaunos arheologus – visdažādākos Rīgas skolu bērnus, vadīja arheoloģiskās prakses mākslas vēstures studentiem. Daži viņa skolnieki kļuvuši par arheologiem, bet visi vienkārši par darbīgiem, Latvijas senatni zinošiem un cienošiem cilvēkiem. V.Urtāns bija arī Vēstures un arheoloģijas redaktors Latvijas padomju enciklopēdiju redakcijā, konsultants un rakstu autors. Jau 1961.gadā iznāca kopā ar vēl vienu mūsu novadnieku Jāni Graudoni uzrakstītā populārzinātniskā grāmata “Senatnes pēdas”. Kopumā arheologa devumsir ap 70 zinātnisko rakstu un monogrāfija “Senākie depozīti Latvijā” (1977).
    Trešās atmodas sākums V.Urtānam beidzot ļāva pateikt ilgus gadus noklusēto patiesību par Sibīrijas bāreņu mājupceļu, par kura apstākļiem paši bērni pat nenojauta, kā arī uzsākt materiāla apkopošanu par Sibīrijā pieredzēto. Diemžēl pašam to pabeigt neizdevās. Grāmata “Par ko?” nelielā metienā iznāca 2015.gadā ar dēla Jura, arī arheologa, gādību.
    V.Urtāns aizsaulē aizgāja 1989.gadā, un uz viņam L.Blumberga veidotā pieminekļa ir uzraksts – Arheologs Vladislavs Urtāns.
Ilze GAUJĒNA vadošā pētniece