Latviešu
Valoda: Latviešu

Rakstniekam un skolotājam Augustam Baltpurviņam – 150

Datums: 22.06.2021 08:43
7 skatījumi
Augusts Baltpurviņš piedzima 1871.gada 21.jūnijā Lauteres “Kulitēnos”, Gaiziņa tuvumā, zemnieka ģimenē. Rakstniekam bija ļoti kupla saime – viņš bija viens no desmit bērniem, jaunākās māsas Kristīnes dēls ir Dailes teātra aktieris Gunārs Placēns.
    A.Baltpurviņš četrus gadus skolojās Lauteres pagastskolā, gadu Bērzaunes “Mestrēnos” pie Jāņa Straumes un gadu Vestienas draudzes skolā. Pēc skolas beigšanas palika strādāt tēva mājās, kur atgriezās arī pēc tam, kad veselības dēļ tika atvaļināts no karadienesta. Bija autodidakts. A.Baltpurviņam bija teju 30 gadi, kad viņš reizē uzsāka krāsotāja un literatūras mācekļa gaitas. Strādājot par krāsotāju, Baltpurviņš virzījās uz augšu, un tā viņš kļuva par uzņēmēju. Savukārt brīvajā laikā, kas jaunajam censonim bija visai maz, viņš daudz rakstīja. Un, galu galā, šī centība vainagojās ar panākumiem – viņš tika pamanīts un izpelnījās atzinību. Literatūrzinātnieks Jānis Upītis laikrakstā “Literatūra un Māksla” (Nr. 26, 26.06.1971.), pieminot skolotāja un rakstnieka simto gadskārtu, rakstīja: “A.Baltpurviņš ienāca latviešu literatūrā 1900.gadā ar stāstu “Kur laime mīt?”, dzejoļiem un apcerējumiem. Tad diez gan strauji sekoja citi darbi, kas iesācējam autoram drīz vien sagādāja popularitāti lasītājos. Tā jau 1905.gadā Andrejs Upīts augstu novērtēja stāstu “Saša” un teica, ka tajā ir redzami “lieli mākslinieka vilcieni, un tie katram rakstniecības draugam dod tiesību uz Baltpurviņa turpmāko attīstības gaitu raudzīties ar lielu interesi un vislabākajām cerībām”. Bet pēc pāris gadiem, kad parādījās Baltpurviņa “Rakstu I krājums”, A.Upīts tajā saskatīja tādas vērtības, kas lika izteikt atzinumu: “Baltpurviņš ir pati spēcīgākā, noteiktākā un lielākā individualitāte starp mūsu visjaunākajiem rakstniekiem.”” Savos labākajos darbos Baltpurviņš attaisnoja uz sevis liktās cerības. A.Baltpurviņš nebija daudzrakstītājs – mūža garumā viņš uzrakstīja piecas oriģinālas grāmatas – jau pieminēto “Rakstu I krājums”, “Agrā rītā”, “Starp diviem krastiem”, “Atspīdumi drumstalās” un “Pēdīgais cēliens”, kā arī iztulkoja divas grāmatas – beļģu literāta Morisa Meterlinka “Zilo putnu” (domājams, A.Baltpurviņš izmantoja krievu tulkotāju Zinaīdas Vengerovas un Vladimira Binštoka veikumu) un kāda krievu autora bērnu ludziņas pārstrādājumu “Starp puķēm”. Taisnības labad jāpiemin, ka daudzi darbi tika publicēti tikai periodikā, viņš rakstīja arī dzeju. A.Baltpurviņš aktīvi darbojās literatūrā līdz pirmajam pasaules karam.
    1907.gadā A. Baltpurviņš pirmo reizi mēģināja kļūt par skolotāju un uzsāka darba gaitas Ata Ķeniņa reālskolā zēniem. Tomēr šis mēģinājums nebija veiksmīgs – uz brīdi nācās pamest sirds aicinājumu, jo viņam trūka zināšanu pedagoģijā. Tomēr 1917.gadā A.Baltpurviņš kļuva par skolotāju otrreiz, un šajā reizē jau uz mūžu. Viņš strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju vidusskolās: Madonā, Alūksnē un Gaujienā. Lai iegūtu skolotāja cenzu, viņš ziedoja laiku skolotāju kursiem un atsacījās no aktīva literāra darba. A.Baltpurviņš reizēm palepojās par savu vidusskolas skolotāja darbu, jo viņš pats nebija gājis vidusskolā. Viņš ar lielu centību un sparu līdz pat sava mūža beigām apmeklēja dažādus pedagoģiskus kursus, lai aizpildītu robus savā pašizglītībā. Ernests Kļaviņš, A.Baltpurviņa audzēknis Alūksnes vidusskolā, gremdējoties atmiņās, stāstīja: “Mēs ļoti brīnījāmies, ka valodas kļūdu gadījumos mūsu skolotājs tūlīt no galvas nosauca attiecīgo paragrāfu J.Endzelīna latviešu valodas mācības grāmatā. Vēlāk, mācīdams latviešu valodu vidusskolā Gaujienā, es to praktizēju pats, jo ievēroju, ka skolēni parasti kļūdās tikai dažu paragrāfu jautājumos. Baltpurviņš mācīja lasīt, elpu aizturot līdz pieturas zīmei. Pirms garākiem teikumiem jau iepriekš bija krietni jāaizrauj gaiss, lai tiktu līdz pieturai. Viņš (A.Baltpurviņš) bija īpatns, bet viņa īpatnības nebija nekā, kas būtu pelnījis kādu piezīmi. Un tieši īpatnība lika mums viņu cienīt, jo tādējādi viņš pacēlās pāri citiem skolotājiem… Augusta Baltpurviņa ietekme no viena vienīga mācību gada bijusi tik dziļa, ka viņa vārds vēl tagad manī modina siltas, dārgas atmiņas.”
    Augusts Baltpurviņš nomira 1930.gada 27.martā. Tajā dienā audzēkņi zaudēja pašaizliedzīgu skolotāju, skolotāji – labu darbabiedru, rakstnieki – smalkjūtīgu draugu. Rakstnieks apglabāts Rīgas Pirmajos Meža kapos.
​Ziņas attēls: ​ Viesienas ciema “Kulitēni”, rakstnieka un skolotāja Augusta Baltpurviņa dzimtās mājas. 1970.gadi. MNM 44582
Sabīne MIKA krājuma glabātāja