Latviešu
Valoda: Latviešu

Par Oskara Kalpaka piemiņas saglabāšanu

Datums: 01.03.2022 09:55
11 skatījumi
Oskara Kalpaka piemiņu saglabā daudzviet - viņa dzimtās Liepsalu mājas, piemineklis Visagala kapsētā, piemiņas pasākumi un skaistie koncerti 6.martā, Meirānu Kalpaka pamatskola, ielas Lubānā, Madonā un citās pilsētās un vēl un vēl. Bet šajā rakstā – par Oskara Kalpaka piemiņas saglabāšanu viņa dzimtajā pusē 20.gadsimta 20. - 30.gados.
Edvards Virza par Oskara Kalpaka bērnību
    Oskars Kalpaks (1882. ada 6.janvāris - 1919.gada 6.marts) piedzima Liepsalās, un dzejnieks Edvards Virza viņa bērnību tēlo šādu:
“Oskars Kalpaks auga savās dzimtās mājās kā atjautīgs, žirgts un vesels zēns. Tas, ko viņš vispirms ap sevi redzējis, bija darbīgā lauku dzīve, lēna, stūrgalvīga un neatlaidīga. Apkārtējās dabas pievilcīgums, dzejiskā un senatnības pilnā Aiviekste, egļu meži, kuri šņāca kā lieli ūdeņi vētras laikā un žūžoja kā nomocītu garu žēlabas vieglā vējā, teikas un nostāsti, garajos ziemas vakaros ratiņam dūcot, neļāva zēna dvēselei notrulināties. Bieži viņu redzēja Sauku purva malā uz liela akmens sēžam un vērojam padebešus, kā viņi, vēja nesti un rietu zelta šķēpa caurdurti, drāzās pāri meža galiem. Viņš še arī, dažus gadus vēlāk ministrijas skolā iedams, mīlēja vijoli spēlēt, visādas meldijas no viņas izvilinot. Šim akmenim, viņa bērnības un jaunības sapņu pjedestālam, bija kļūt par viņa mūžīgās slavas pjedestālu dažus gadu desmitus vēlāk.” 

Skolu nosauc Kalpaka vārdā
    O.Kalpaka pirmā skola bija Visagalā. Par skolas laiku viņa radinieks un bērnības draugs Otto Rutkis laikrakstā “Brīvā Zeme”1939.gadā stāsta: “Kad mēs augām, tad tēviem naudas bija maz, bet toties smagu darbu daudz. Kad sākām skolā iet, tad Kalpaks pirmā klasē bija lielākais nerātnis, jo visas mācības viņam labi veicās un viņam atlika daudz brīva laika. Otru gadu viņš jau bija klases uzraugs un ar savu noteikto stingrību ieguva visu cieņu un tā palika uzraugs visu skolas laiku”.
    Visagala skola 1925./1926.mācību gadā pārcēlās uz Meirāniem. Kā vēsta arhīva materiāli, jautājums par Meirānu 6- klasīgās pamatskolas nosaukuma maiņu pirmoreiz Meirānu pagasta padomes kārtējās sēdes dienas kārtībā ir bijis 1928.gada 26.oktobrī. Sēdi vadīja padomes priekšsēdētājs Ernests Draguns. Iesniegumu par nosaukuma maiņu saņēma no skolas padomes. Ņemot to vērā, kā arī vairāku sabiedrisku organizāciju domas, pagasta padome vienbalsīgi nolēma savu 6- klasīgo pamatskolu pārdēvēt par «Pirmā Latvijas armijas virspavēlnieka pulkveža O.Kalpaka 6-klašu pamatskolu». Par to balsoja 14 klātesošie pagasta padomes locekļi (nebija ieradies Augusts Kamols): Jānis Akmens, Jānis Birziņš, Ernests Baltais, Arvids Drinkens, Oskars Kalve, Eduards Kalpaks, Alberts Kalpaks, Pēteris Kalve, Kārlis Pētersons, Alfreds Rudzons, Otto Rutkis, Jānis Sams, Kārlis Vanags.
    Taču tik ātri skolas nosaukuma maiņa nenotika. Madonas apriņķa skolu valde garo nosaukumu neatzina par piemērotu un lūdza pašvaldības departamenta piekrišanu nosaukt skolu par Meirānu Kalpaka 6-klasīgo pamatskolu. 1929.gada 26.februārī “Iekšlietu Ministrijas Mēnešrakstā”, publicēts raksts, norādot vispārējai zināšanai, “Kas jāievēro grozot skolu nosaukumus”, minot Meirānu skolu. Departaments paziņoja, ka pret pulkveža Kalpaka piemiņas godināšanu iebildumu nevar būt, bet aizrādījis, ka tā kā skola ir nekustama manta, kas pieder pagastam, tad ir nepieciešams apriņķa valdei izlemt, vai skolas kā nekustamas mantas  nosaukuma grozījums jāreģistrē zemesgrāmatā vai arī to attiecinās tikai uz skolu kā mācības iestādi. Ja vēlas skolas kā nekustamas mantas pārdēvēšanu, tad ir jāprasa iekšlietu ministra piekrišana, vispirms piesūtot ministrijai pagasta un apriņķa pašvaldību lēmumus un izrakstus no zemesgrāmatām par skolas esošo nosaukumu.
    Madonas apriņķa valde kārtējā sēdē 1929.gada 27.martā (valdes priekšsēdētājs A.Mūrnieks un valdes locekļi A.Reipolts, T.Stange, J.Jansons un A.Spalviņš), atbildot uz Meirānu pagasta padomes 13.marta sēdes lēmumu, nolēma apstiprināt Meirānu pagasta padomes lēmumu un tā kā pagasta pašvaldībai piešķirtais zemes gabals no valsts fonda zemes vēl nav ierakstīts zemes grāmatā, piekrist skolas nekustamā īpašuma pārdēvēšanai pulkveža Kalpaka vārdā. Un tā ar 1929./1930.mācību gadu skolu sauca par Meirānu (pagasta) Kalpaka 6 – klasīgo pamatskolu.

Muzejiskas vērtības Meirānu Kalpaka pamatskolā
    Skolā atradās arī Oskara Kalpaka muzejs jeb pareizāk būtu teikt – piemiņas telpa vai stūrītis. Skolā esot bijis novietots arī sols, uz kura sēdējis Kalpaks savos pirmajos skolas gados vecajā Visagala pamatskolā. 1940.gada sākumā laikrakstā “Daugavas Vēstnesis” publicētais attēls ļauj detalizētāk secināt par skolā piemiņas stūrītī  esošajiem priekšmetiem: Oskara Kalpaka fotoattēls rāmī, rotāts ar zaļumu vītnēm un droši vien sarkanbaltsarkanām lentām, virkne dažādu fotoattēlu, divas šautenes un divi armijas šineļi, ķivere. Piemiņas stūrīti glabājās arī kapa plāksne, kas bija uz Oskara Kalpaka kapa līdz pieminekļa atklāšanai, kā arī, iespējams, lentas no pārbedīšanas laikā uzliktajiem vainagiem. Kaut kas ir bijis eksponēts arī vitrīnā aiz stikla, kā arī dažas lietas, ko nevar īsti atšifrēt. Par fotoattēlu saturu priekšstatu sniedz arī Madonas muzeja krājumā esošais O.Kalpaka piemiņas stūrīša attēls. Piemiņas stūrītī izvietotas fotogrāfijas par pamatakmens ielikšanu piemineklim Visagala kapsētā, tad ir virkne fotoattēlu par pieminekļa atklāšanu, un arī par pieminekļa atklāšanu Airītēs. Vēl ir citas fotogrāfijas, par kurām precīzi nevar pateikt, kas tajās attēlots. Uz kapa piemiņas plāksnes ir teksts: “Pirmam Latvijas armijas virspavēlniekam pulkvedim Oskaram Kalpakam Kritis Latvijas Atbrīvošanas cīņās pie Airītēm 1919.g. 6.martā”. Šī piemiņas plāksne joprojām glabājas Meirānu Kalpaka pamatskolā. Līdz pieminekļa atklāšanai plāksne atradās kapsētā uz pamatnes ar tekstu: “Pulkveža O.Kalpaka pieminekļa pamatakmens 14.VI.1925.”

Pamatakmens iesvētīšana O.Kalpaka piemineklim
    1925.gada 14.jūnijā Visagala kapsētā tika iesvētīts Oskara Kalpaka pieminekļa pamatakmens. Presē par to rakstīja: “14.jūnijā bija liela svētku diena. Priekšpusdienā iesvētīja Meirānu Visagala kapsētā mūsu tautas varoņa Kalpaka kapa pieminekli, piedaloties Ministru prezidentam, Iekšlietu ministrim, Ārlietu ministrim ar kundzi un ģenerālim Balodim. Meirānieši  uzņēma augstos viesus ļoti sirsnīgi. Viesi uzkavējās brītiņu arī meirāniešu zaļumu ballē un pēc tam devās uz Madonas miestu, kur notika Madonas apriņķa aizsargu pulka parāde. Parādi pieņēma Ministru prezidents Celmiņš un izdalīja balvas labākiem strēlniekiem.
    Starp balvām bija viena no Ārlietu ministra Meierovica kundzes un viena no Iekšlietu ministra E.Laimiņa. Pēc parādes rakstnieks Sauliets turēja priekšlasījumu “par to, kas mums latviešiem jāsargā" un aizrādīja, ka sevišķi jāsargā sentēvu tikumi. Priekšlasījumam sekoja vijoļu mākslinieka Taubes un klavieru mākslinieces Osis koncerts. Svētki beidzās ar goda mielastu un balli”. Citas publikācijas tomēr precizē šo notikumu, informējot, ka iesvētīja pieminekļa pamatakmeni. Un ne tik saldi par šo notikumu raksta G.Mīlbergs “Aizsargā”: “Par godu viesiem bija sarīkotas kopīgas vakariņas, uz kurām Madonas miesta tēvi bija turējuši par iespējamu ielūgt no visa aizsargu pulka, apm. 400 dalībniekiem, tikai pulka komandieri un adjutantu. Pateicoties tam radās traģikomisks stāvoklis: turēja runas, uzsauca augstas laimes aizsargiem, dzēra miestiņu no bataljona aizsargu izcīnītā goda kausa, bet aizsargi to nedzirdēja un neredzēja: viņi klīda apkārt pa miestu, vai brauca mājās skābu prātu. Visai neveikli jutās arī goda viesi.”

No Visagala pilskalna
    Ievērības cienīga, protams, bija tēlnieka Kārļa Zāles un akmeņkaļa Arnolda Dzirkaļa veidotā pieminekļa atklāšana Visagala kapsētā 1927.gada 10.jūlijā. Pagājušā gadsimta 30.gados bija populāri apceļot dažādas vēsturiski nozīmīgas Latvijas vietas, tos nosaucot un izjūtot kā svētceļojumus. Pēc pieminekļa atklāšanas O.Kalpakam par tādu vietu kļuva arī Meirāni, Visagala kapsēta, arī skola, un nereti ceļotāji iegriezās arī Liepsalās. Interesantus ceļojuma aprakstus uz Kalpaka dzimtenes apmeklējumu var lasīt vairākos pagājušā gadsimta 30.gadu laikrakstos: “No Meirānu stacijas pa vēl sniegotiem laukiem ceļš vispirms aizvijas uz Visagala kapsētu. Tur mūžīgā mierā dus pulkvedis. Tur veca aleja norāda, ka pa to uz dusu pēdējo reizi vests arī pulkvedis. Pati kapsēta atrodas uz gareniska, neliela pakalna, ar diviem pauguriem. Uz viena paugura redzams senkareivja tēlā veidotais Kalpaka kapa piemineklis. No Visagala pilskalna pārredzama plaša apkārtne: meži, purvi un apsniguši lauku ciemi. Turpat blakus Liepu kalniņš, kuru dēvē arī par Karātavu kalniņu. Aiz kapsētas pa kreisi — baznīcas kalniņš. Turpat arī uz Aiviekstes pusi redzama vecā Visagala pamatskolas ēka, kur pirmo izglītību guvis pulkvedis Kalpaks. Arī te izveidots piemineklis no lielā Saukas purva akmeņa.”

Ceļotāji Kalpaka pamatskolā
    Kāds cits ceļojums vēsta par skolā redzēto: “Jau stipri tumšs un ass rītenis dzen sniegu acīs, kad izkāpju Meirānu stacijā. Pakalnā kāda nama logos mirdz gaišas ugunis. Eju turp. — “Tā ir Kalpaka pamatskola”, stāsta man mazs zēns, kuru satieku ceļā. Izrādās, ka viņš ir Kalpaka pamatskolas audzēknis. Klausoties viņa priecīgajā valodā, nemanot esam nonākuši skolā. Skolas pārzinis A.Drinkēns, kam uzticēts audzināt šīs skolas audzēkņus Kalpaka varoņgarā, laipni atver durvis un dod vēlīnam ciemiņam naktsmājas šīs dižās skolas paspārnē. Tikpat viesmīlīga ir mājasmāte, Kalpaka krustmeita, viņa brāļa Kārļa vecākā meita. Te ir arī Kalpaka brāļa dēls Roberts, kurš šogad beigs pamatskolu un tad turpināšot izglītību lauksaimniecības skolā. Ar viņu aug drošs un cienīgs Kalpaka iemīļoto “Liepsalu” nākošais kopējs. Ar lielu cieņu Roberts man rāda un stāsta par Kalpaka vijoli, kas tagad viņa īpašumā.
    No rīta skolas pārzinis A.Drinkēns man parāda istabu ar Kalpaka piemiņas stūrīti. “Lielākā daļa viņa mantu atrodas kara muzejā. Kalpaks taču pieder visai latviešu tautai. Bet mums gan ir izdevība būt viņa dzīves un atdusas vietas tuvumā, kopt un dārgu turēt viņa piemiņu un godam nest viņa vārdu,” stāsta skolas pārzinis. Tad pa pļavām un mežiem gar Aiviekstes krastiem mani ved uz Kalpaka dzimto sētu — Liepsalām.”

Par Liepsalām
    Liepsalās saimniekoja Oskara brālis Kārlis ar ģimeni. Kāda ceļotāja aprakstā lasām: “Te lielu mežu un plašu purvu bagāts apvidus; starp tām vecas un jaunas mājas. Kad izbraucam no kupla egļu pudura klajumā, nelielā pakalnā redz dzelteni krāsotu māju līdz ar glītām saimniecības ēkām. Apkārt meži, austrumpusē guļ lielie Lubāna līdzenuma klani. Šajās senajās mājās mani ved istabā, kur dzīvojis Oskars Kalpaks. Pie sienas starp logiem 3 lielas ģīmetnes: vidū Oskars, vienā pusē tēvs un otrā māte. Te tagad atrodas Kalpaka piemiņas stūrītis, kur sakopotas dažas viņa lietiņas. Atsēžamies pie krāsns, kur kādreiz atradusies Kalpaka gulta. Kārļa Kalpaka kundze stāsta: “Pulkvedi mēs visi bijām ļoti iemīļojuši. Kad atbrauca no Krievijas, tad viņš taisījās palikt uz pastāvīgu dzīvi Liepsalās. Gāja un palīdzēja visiem, kur varēja. Bet tad kādreiz pārbrauca mājās no Lubānas tāds noskumis un domīgs. Teica tēvam, ka braukšot uz Rīgu palīdzēt latviešu valstij. Māte viņam sagatavoja un piesolīja līdz siltu veļu, bet viņš no visa atteicās un sacīja: “Kas mājās, tas paliks, bet kas līdzi ņemts, Dievs zina, kur tas paliks!”. Otrā rītā tēvs aizjūdza zirgu un aizveda viņu uz Madonas staciju. Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzējām”.
    Kāds ceļotājs Liepsalās saticis arī akmeņkali Arnoldu Dzirkalu: “Te uzturas arī tēlnieks Dzirkalis, veidodams pulkveža Kalpaka krūšu tēlu. Sāk šķetināties valodas par Kalpaka bērnību un jaunības dienām. Brālis stāsta, ka pulkvedis savas dzīves pamatā licis centību un darbu. Ciemodamies Liepsalās, vienmēr palīdzējis visos mājas darbos. Liepsalās iekārtota īpaša istaba, kur novietotas Kalpaka mantas. Lielā daļa mantu gan jau izdalītas pa muzejiem. Liepsalās vēl ir pulkveža vijole un kopā savāktās notis. Laukā redzama piemiņas birze, ko dēstījis Meirānu Kalpaka pamatskolas mazpulks. Tālāk plešas Saukas purvs, pie kura atradies lielais akmens, uz kura sēdēdams Kalpaks jaunības dienās mēdzis kopā ar kaimiņu jauniešiem muzicēt. No šī akmens cirsts arī Kalpaka piemineklis.”
    Cits ceļotājs pabijis Liepsalās vēl sniegiem bagātā laikā: “Tā ir īsta latviešu māja. Liela vienkāršība, skaistums un sirsnība. Dārzā pār gājēja galvu līkst apsnigušie lazdu un citu koku zari, kurus stādījis Kalpaks. Laipnā Liepsalu saimniece, Kalpaka brāļa Kārļa kundze, saņem ciemiņu. Kamēr klausos atmiņu stāstījumā, pārbraucis arī saimnieks Kārlis Kalpaks. Viņš bijis nodot labību Meirānu stacijā. Par savu brāli viņš stāsta: “Oskars mūs visus skubināja un aicināja būt gataviem katru brīdi stāties cīnītāju rindās. Kad brauca projām, tad teica: “Brāli, tev ar būtu jābrauc līdzi, bet tā kā tu esi vājāks un mājas nevar atstāt bez saimnieka, tad labāk paliec šeit”. Kad pārbrauca mājās viņš vienmēr un visur bija klāt, kad vajadzēja organizēt kādas sniega kaujas vai citas spēles. Viņam bija liels spēks un veiklība. Kad bija pieaudzis, reiz viņš strādāja mūsmājās par kaļķu maisītāju pie mūrniekiem. Viņam maksāja 3 rubļus par dienu, bet citiem tikai 2 ar pus rubļa. Kalpaks ne no viena darba nebijās, viņam nebija “prastu un smalku” darbu”.

Otrās Liepsalās un Gaigaliešos
    Meirānu puses apceļotāji iegriežas arī citviet: “Tālāk mans ceļš ved uz otrām Liepsalām, kur dzīvo tuvs Kalpaka radinieks, laika biedrs un bērnības draugs — Otto Rutkis. Apsēžamies pie galda, pie kura kādreiz sēdējis Kalpaks. Toreiz ar dedzīgu runu viņš skubinājis uz cīņu visus sapulcinātos saimniekus”.
    Gaigaliešos dzīvoja Kalpaka brālēns Alberts Kalpaks. Par Oskaru Kalpaku viņš stāsta: “Kad Oskars pie mums atbrauca ciemā, tad visiem viņš bija izpalīdzīgs. Brauca līdzi mežā baļķus vest un akmeņus lauzt. 14 pēdas garu un resnu baļķi viņš uzcēla kā skangalu uz ragavām. Kad atbrauca no Krievijas, tad gan bija nespēcīgs, bet tomēr priecīgi teica: “Tas nekas, Latvijas maize mani uzlabos”. Un tad ceļotājs devās tālāk: “Tad pāri Aiviekstei — pa liepu un ozolu aleju uz vietu, kur atdusas Kalpaks. Lēniem soļiem kāpjam klusajā kapu kalnā. Tur augstākā pakalnā stāv Kalpaka piemineklis. Uz kapa skuju un brūklenāju vaiņagi. Pelēks laukakmens, tēlnieka rokas veidots. Tālumā mirdz zili Lubānas sili, palejā zem ledus klusi tek Aiviekstes ūdeņi, bet šeit, klusumā zem akmens pieminekļa dus mūžīgā mierā latviešu brīvības karotājs Oskars Kalpaks”.

Piemiņas pasākumi Meirānos
    Piemiņas pasākumi Oskaram Kalpakam tika organizēti 6.martā, 15.maijā, 18.novembrī un arī citos zīmīgos datumos. 1937.gada 6.martā Meirānu aizsargu nodaļa un Latvijas aerokluba Meirānu nodaļa (kurai šajā dienā bija atklāšana) rīkoja piemiņas dievkalpojumu Visagala kapsētā un pēc tam Meirānu tautas namā notika piemiņas akts un teātra izrāde. 1940.gadā marta sākumā Visagala kapsētā uz svinīgo brīdī bija ieradušies desmit virsnieki pulkveža I.Kūļa vadībā, kā arī aizsargi no Madonas. Vakarā svinības turpinājās Meirānu Kalpaka pamatskolā.
    O.Kalpaka dzimto pusi apmeklēja arī mazpulcēni. 1939.gadā Meirānu pagasta Ozoliņos nometnē darbojās Rīgas 2.pilsētas ģimnāzijas mazpulka 27 dalībnieki ar 4 vadītājiem. Viņi strādāja lauksaimniecības darbos - meitenes retināja lopbarības kāļus un bietes un strādāja pie siena novākšanas. Zēni laboja žogus un veica citus darbus. Bet brīvajā dienā – svētdienā - mazpulku dalībnieki noturēja svētbrīdi pie Kalpaka kapa, apmeklēja viņa pirmo skolu un dzimtās mājas.
    No “Madonas Ziņām” uzzinām, ka bija nodibināta Kalpaka atdusas vietas izdaiļošanas komiteja, kas galveno uzmanību pievērstu kapsētas labiekārtošanai. 1940.gadā bija plānots ne tikai lepoties ar skaisti sakopto O.Kalpaka atdusas vietu, bet, ņemot vērā, ka pati kapsēta nav priekšzīmīgi izveidota, veikt virkni uzlabojumu. Bija paredzēts pārbūvēt kapliču un vārtus ierīkot pie lielceļa, kā arī kapsētu pārdēvēt Kalpaka vārdā. Bet - Kalpaka vārdu atkal sāka godināt pēc nepilna pusgadsimta. 

Attēlā: Oskara Kalpaka piemiņas telpa Meirānu Kalpaka pamatskolā. 1930.gadu beigas. MNM38361 

P. S. Raksts publicēts grāmatā “Lubāna. Nākamie simts”(2020)
2021.gadā izglītības iestāde “Meirānu Kalpaka pamatskola” ir slēgta.
Laimdota IVANOVA vēsturniece