Latviešu
Valoda: Latviešu

Novadniekam, medicīnas vēstures pētniekam Arnim Vīksnam – 80 (1942.gada 25.februāris–2018.gada 25.aprīlis)

Datums: 25.02.2022 09:21
8 skatījumi
A.Vīksnas vecāki bija lubānieši. Tēvs Andrejs – mežzinis, māte Ārija – apveltīta ar labu balsi, gribēja studēt konservatorijā, bet nepaveicās ar klavierspēli.
    ​Nolēmusi nākamajā gadā mēģināt vēlreiz. Kā tas nereti gadās ar jaunām meitām – plānus par konservatoriju malā pabīdīja ģimenes veidošana. Ārija dzīvoja mājās un audzināja 3 bērnus – Arni, Baibu un Mārci.
    1946.gada 17.jūnija vakarā vīrs aizgāja uz kādu tikšanos mežā un neatgriezās. Ārijai apgalvots, ka viņš esot Madonas cietumā, bet sievai neizdevās nedz viņu satikt, nedz nodot sagatavoto ēdienu un apģērbu. Ģimene ar Andreju vairs neredzējās.
    Konservatorijas vietā Ārija iestājās Valmieras pedagoģiskajā skolā, kļuva par jaunāko klašu skolotāju un sāka strādāt Lubānas skolā, kur kopā ar saviem bērniem arī dzīvoja. 1954.gadā Āriju iecēla par Grašu skolas direktori un ģimene pārcēlās uz Grašiem. Dēls Arnis 1960.gadā ar teicamām sekmēm pabeidza Cesvaines vidusskolu. Tāpat kā vairums klasesbiedru, arī viņš nolēma turpināt izglītoties augstskolā un iestājās Medicīnas institūtā. Izvēli ietekmēja skolasbiedra, cesvainieša un vēlāk zināmā sporta ārsta Jāņa Kvēpa (1940–2020) piemērs.
    Vēl Ārstniecības fakultātes pēdējā studiju gadā nebija skaidrs, kādu virzienu izvēlēties. Sekoja trīs gadi aspirantūrā Sociālās higiēnas un veselības aizsardzības organizācijas katedrā.Tobrīd katedrā brīvas vietas nebija, A.Vīksnam nācās izšķirties starp praktisko ārstniecību un medicīnas vēsturi. Disertācijai tika piedāvāta maz pētīta, bet padomju laikam pietiekami “pareiza” un aktuāla tēma – “Sociālo procesu saistība ar sociālistiskās veselības aizsardzības sistēmas izveidi laikā no 1893.–1919.gadam”. Viņu nosūtīja darbā uz P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju, kur tika nostrādāti turpmākie trīsdesmit gadi. Līdz ar šo izvēli Latvijas medicīnas vēsture ieguva I.Brensona (1854-1928) un P.Stradiņa (1896-1958) pētnieciskā darba turpinātāju.
    Atmodas laiks nāca ar jaunām iespējām. Pētniecības rezultāti pārtapa ziņojumos konferencēs, simpozijos, kongresos, rakstos un grāmatās. No 1992. līdz 1997.gadam A.Vīksna bija Medicīnas akadēmijas Medicīnas vēstures institūta vadošais pētnieks. 1992.gadā ieguvis medicīnas doktora grādu, bet 1994.gadā kļuvis par Medicīnas akadēmijas dr.med.honoriscausa (goda doktoru).
   1998.gadā viņš pārgāja darbā uz Latvijas universitātes Medicīnas fakultāti, kur līdzās medicīnas un farmācijas vēstures pasniegšanai darbojas arī universitātes Vēstures muzejā. 1998.gadā Latvijas universitāte viņu ievēlēja par profesoru.
    No 2011. līdz 2015.gadam A.Vīksna bija Medicīnas pedagoģijas, ētikas un vēstures katedras vadītājs, medicīnas un farmācijas vēstures, medicīnas ētikas pasniedzējs ārstniecības, farmācijas un māszinību studentiem.
    Pēc aiziešanas pensijā A.Vīksna atgriezās darbā muzejā. 

Apbalvojumi:
Paula Stradiņa balva (1987),
Dāvida Hieronīma Grindeļa medaļa (1995),
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (2007),
Ministru kabineta Atzinības raksts (2008),
Latvijas Sarkanā Krusta Goda zīme (2008),
LĀB II pakāpes goda zīme Tempus Hominis (2009). 

Dalība dažādās organizācijās:
Latvijas Medicīnas vēsturnieku asociācijas prezidents (1993–1997),
Baltijas Medicīnas vēsturnieku asociācijas viceprezidents (2001),
Igaunijas Zinātņu vēstures asociācijas godabiedrs (2001),
Starptautiskās Medicīnas vēsturnieku asociācijas īstenais loceklis (1994) un godabiedrs (2009),
Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents (1996) un godabiedrs (2006),
Latvijas Farmaceitu biedrības godabiedrs (1989),
Latvijas Ārstu biedrības godabiedrs u.c. 

Publikācijas
    A.Vīksnas interešu lokā bija medicīnas un veselības aprūpes, farmācijas un veterinārmedicīnas, kā arī medicīnas izglītības vēsture, arī medicīnas darbinieku dzīvesstāsti. Pētniecībā viņš uzmanību pievērsa ne vien spilgtām personībām un viņu devumam, kas visbiežāk saistījās ar pilsētām, īpaši Rīgu, bet arī medicīnas aprūpei un farmācijai lauku novados. Tieši šis virziens vispilnīgāk atspoguļo katra laikmeta patieso ainu.
    Viņš ir vairāk nekā 30 grāmatu un 2500 cita veida publikāciju, vairāk nekā 200 referātu autors. 2002.gadā klajā nāca biobibliogrāfiskais rādītājs, kurā ietverti profesora publicēto, nepublicētu darbu, referātu, viņa rediģēto darbu un par viņu rakstītā apraksti līdz 2002.gadam – “Profesors Arnis Vīksna”.
    Viens no visplašāk zināmākajiem darbiem –„Dodot gaismu, sadegu” – lasītājiem tika nodots 1983.gadā. Uz 2018.gadu A.Vīksna vēlējās sagatavot šī izdevuma pārstrādāto variantu, bet nepaguva... 
Ilze GAUJĒNA vadošā pētniece