Latviešu
Valoda: Latviešu

No dzimtenes svešumā un atpakaļ dzimtenē

Datums: 24.03.2023 16:16
8 skatījumi
25.marts – sēru datums Latvijas vēsturē, ko pieminam ik gadu. 1949.gada 25.–30.martā notika lielākā padomju okupācijas varas akcija pret Latvijas iedzīvotājiem. Uz attāliem PSRS apgabaliem tika nosūtīti 33 ešeloni, kuros atradās 14 173 ģimeņu.
    Uz Sibīriju dažās dienās tika deportēti 42 125 (kopumā 44 271) cilvēku, no tā laika Madonas apriņķa teritorijas – 1977 cilvēku.
    PSRS Ministru Padomes 1949.gada 29.janvāra lēmumā Nr.390-138 ziņots, ka katra izsūtāmā ģimene varēja ņemt līdzi tai piederošu mantu (apģērbu, traukus, nelielu mājsaimniecības inventāru) un pārtikas krājumus ar kopējo svaru 1500 kg. Pārējais īpašums tika pakļauts konfiskācijai. Naktī pēkšņi pamodinātiem un pārbiedētiem cilvēkiem bija atvēlēta stunda laika, lai savāktu mantas un pārtiku līdzņemšanai. Dažkārt atvēlētais laiks bija saīsināts līdz 15 minūtēm vai pat mazāk. Apjukušie cilvēki tik īsā laikā nespēja savākt nepieciešamās mantas – viņi paņēma līdzi tikai to, kas gadījās pa rokai, un pārējo īpašumu atstāja. Latvijas PSR Ministru Padomes 1949.gada 24.marta lēmumā Nr.297 tika noteikts, ka izsūtāmo atstāto īpašumu un lopus konfiscēja. Izsūtītajiem konfiscēto īpašumu izlietoja parādu un maksājumu dzēšanai. Palikušo īpašuma daļu – dzīvojamās un saimniecības ēkas, ražošanas uzņēmumus, lauksaimniecības un amatniecības inventāru – bez atlīdzības nodeva kolhoziem. Šādu ceļu, kādu ir gājušas tūkstošiem Latvijas ģimeņu, gāja arī zemnieku Artūra un Leokādijas Cīruļu ģimene no Lazdonas pagasta Trulēm, kad 1949.gada 25.martā pie durvīm pieklauvēja vietējie iztrebiķeļi  jeb iznīcinātāji.
    Leokādija Cīrule bija prasmīga šuvēja. Viņa mācījās arodu pie šuvējmeistares Cesvainē. Vācijā ražota šujmašīna “Mundlos Original – Viktoria” tika iegādāta 1928.gadā, kad Cīruļu ģimenē piedzima dēls Uldis. Skroderu pakalpojumi no malas nav bijuši nepieciešami, jo ģimeni apšūdināja pati saimniece. Otrā pasaules kara laikā mājas bija jāpamet un jādodas bēgļu gaitās. 1944.gadā tur iekārtojās vācu medicīnas punkts. Artūrs Cīrulis, piespiedu kārtā pametot savas mājas, rīkojās tāpat kā daudzi cilvēki tajā laikā – daļu pašu un radu mantības viņš ieraka zemē aiz ķēķa, kur ziemā glabājās saknes, bet šujmašīnu, vilnas segās ietītu, ieraka šķūnī zem salmu klājuma. Atgriežoties mājās no bēgļu gaitām, saimnieki ieraudzīja, ka bija palicis neskarts tikai šujmašīnas slēpnis. Pēckara gados Leokādijas šūšanas prasmes bija ļoti pieprasītas. Ar apģērbu bija jāapgādā gan māsas bērni, jo viņiem bija jāturpina skolas gaitas, gan arī citi tuvākajā apkārtnē. Leokādijas nodarbe visiem bija ļoti labi zināma, un kā atalgojumu par veikto darbu viņa saņēma audumu.
    Liktenīgajā 25.martā iznīcinātāji kārtoja izsūtīšanai Cīruļu un viņu kaimiņu ģimeni. Viens no tiem aizliedza pie līdzņemtajām mantām likt šujmašīnu, taču virsnieks, kura uzraudzībā notika kārtošana, ielika to maisā ar piebildi, ka iespējams ar to nāksies pelnīt maizi. Cīruļu ģimene nonāca Amūras apgabala Mazanovas rajona kolhozā Krasnij orjol (Sarkanais ērglis tulk. no kr. val.). Neskatoties uz nometinājuma vietas apstākļiem šajos apgabalos, izsūtītajiem nācās pašiem atrast veidu, kā nopelnīt. Laika gaitā trūcīgajos Sibīrijas apgabalos, pateicoties savām prasmēm, izsūtītajiem tiešām izdevās ieviest arī efektīvas saimniekošanas metodes. Tāds rūpals kā apģērbu šūšana bija aizliegts, bet Leokādija slepus piestrādāja līdz viņu uzaicināja par šuvēju vietējā artelī. Par šuvēju bija iespējams strādāt ziemas mēnešos, jo pavasarī un rudenī kolhozs atsauca uz pavāres darbiem. Leokādijas prasmes bija ļoti pieprasītas vietējo dāmu vidū, jo viņa mācēja uzšūt gan visparastāko darba apģērbu, gan izsmalcinātas kleitas pēc Rietumeiropas modes, nereti strādājot pie pasūtītājām mājās.
    Pēc septiņiem izsūtījuma gadiem ģimene atgriezās Latvijā, līdzi ņemot arī uzticamo palīdzi – šujmašīnu. Nekas nebija palicis no mājām Lazdonas Trulēs, nebija arī naudas, jo par pēdējo tika iegādātas biļetes atpakaļceļam, bet bija šujmašīna un Leokādijas prasmīgās rokas. Laika gaitā šujmašīna atradās pie kaimiņiem Grebsteļiem Smeceres krogā, tad pārcēlās uz Madonu un visbeidzot kopā ar šuvēju nonāca Bauskā. 1989.gadā šujmašīna devās atvaļinājumā pēc šuvējas aiziešanas mūžībā.
    Dažreiz vienā priekšmetā ierakstīti vairāku cilvēku, ģimeņu likteņu stāsti, kas noved līdz veselas nācijas vēsturei. Tas glabā tautas atmiņu, apziņu un mūžīgas piemiņas turēšanu paaudžu paaudzēs.
No Dainas Ziemeles (dzim.Cīrules) atmiņām.
Natālija SEĻMA vēsturniece