šī gada jaunieguvumi muzejā
Muzeja krājums papildinājies ar 69 vienībām par Madonas pilsētas un slimnīcas vēsturi. Starp tām ir Madonas 1922. un 1923.gada apbūves plāni, ko izgatavojuši mērnieks Antons Sudrabs un arhitekts Arnolds Maidels. Savukārt A. Sudraba dēls Jānis Sudrabs uzdāvināja tēva fotogrāfiju. Šie materiāli apskatāmi izstādē "Madonai 85 un vairāk", tāpat kā ārstu R. Eglītes, S. Kalniņas, D. Kaurātes, B. Kokara un I. Pudāna dāvinātie medicīnas instrumenti, fotogrāfijas un dokumenti. Vairākas fotogrāfijas par Madonas slimnīcas ārstu Jāni Dzirkali muzejam dāvināja J. Vīksna. Lilija Šēpere nodevusi muzejam fotogrāfijas par Madonas tautas tiesu un tiesnesi Konrādu Pusplato.
Lauma Edule atnesa savas mātes – Madonas ilggadējās zobārstes Veronikas Stankevičas slēpes un slēpju zābakus, ko meitai gatavojis viņas tēvs, kurpnieks Pēteris Garais. Šie priekšmeti tika izmantoti izstādē „...slēpes paliksim zem kājām”. V.Stankevičas lietotā servīze (1950.-1960. gadi) ir labs papildinājums muzeja trauku kolekcijai kā raksturīgs tā laika liecinieks. Iegūtas arī vairāk kā 40 krājuma vienības par Madonas muzeja izveidotāju un ilggadīgu direktori Elzu Rudenāju, galvenokārt fotogrāfijas, kas izmantotas izstādē „Rudenājas sapņi”.
Tēmu izpēte nebeidzas ar izstāžu eksponēšanu. Tādējādi krājums šogad papildinājies ar materiāliem par mežu pētīšanas staciju „Kalsnava”, tās darbiniekiem un direktoru A. Kažemaku.
Fotogrāfijas un dokumentus no amatnieka, dārznieka, fotogrāfa Jāņa Arvīda Bērziņa personiskā arhīva muzejam nodeva viņa meita Vanda Rikmane. J.A. Bērziņš 1930. gados savas darba gaitas ir uzsācis Šoha dārzniecībā Salaspilī (tagad Nacionālais botāniskais dārzs), pirms II pasaules kara bijis dārza strādnieks Kalsnavas virsmežniecības stādu audzētavā, bet 1953.g., nodibinoties MPS „Kalsnava”, kļūst par kokaudzētavas vadītāju.
Turpinās skolotājas un dzejnieces Adinas Ķirškalnes personīgā arhīva apstrāde (šogad pagaidām 262 vienības), ko saņemam no viņas krustmeitas Sarmas Rudenājas – fotogrāfijas par ģimeni, dzīvi un darbību Vecpiebalgā, Lazdonā un Madonā, vēstules no sabiedrībā zināmiem kultūras darbiniekiem (aktrisēm Almas Ābeles, Elvīras Baldiņas, rakstnieka Miervalža Birzes, dzejnieka Andreja Eglīša utt.).
Muzeja mākslas kolekcija ienākuši 15 darbi – tie ir Intas Celmiņas, Izabellas Krolles, Pētera Postaža dāvinājumi pēc viņu personālizstādēm. Bruno Sipāna gleznu kolekciju, kas sasniegusi teju divus desmitus darbu, radās iespēja papildināt, pateicoties Agrītes Zariņas piedāvājumam.
Grāmatu kolekcija papildināta ar 16 dažādiem novadnieku un citādi ar novadu saistītiem pēdējo gadu izdevumiem, piemēram, A. Vīksnas pētījums „Latvijas ķirurģijas profesori”.
Esam ļoti pateicīgi tiem, kas gadiem ilgi vākuši dažādus materiālus par savām dzimtām vai citām tēmām un pēc tam nolēmuši savākto nodot muzeja rīcībā. Pateicoties Kalsnavas pagastskolas kādreizējā skolotāja un biškopja Jāņa Rudzīša māsas mazbērnu Jāņa Aleksandra Zublava un Annas Griezānes ieinteresētībai, muzeja krājums papildinājies ar vairāk kā 100 dažādiem materiāliem. Pēc vienas dzimtas gaitām varam izsekot vēstures procesiem trijos gadsimtos. Vecākais šīs kolekcijas dokuments datēts ar 1875.g. Viens no interesantākajiem un vērtīgākajiem priekšmetiem ir Imperatora Krievijas Sv. Annas ordeņa zīme, ko stiprināja pie dāvināta ieroča. Ar to apbalvots Jānis Markuss Zublavs – skolotāja māsas dēls. Darbs pie šo materiālu apstrādes un izpētes vēl turpinās.
102 vienības, galvenokārt fotogrāfijas, kas aptver gandrīz visu 20.gs. līdz mūsdienām par Vanagu ģimeni muzejam nodeva dziedātājs, komponists, dzejnieks, Liepājas mūzikas skolas bijušais pedagogs, kordiriģents Imants Vanags no Mētrienas pag. "Saltupiem".
Biruta Pakalniņa muzejam dāvināja materiālus par saviem vecākiem un Latvijas Republikas karogu, kas 1920.-1930. gados lietots Viesienā.
Harijs Alberts Reitmanis Latvijas Valsts vēstures arhīvā ilgstoši pētījis materiālus par Cesvaines draudzi un apkārtnes muižām. Viņa izraksti 20 sējumos, aptver laika posmu no 1711. – 1880.g. Šeit ir Cesvaines draudzē dzimušo, dievgaldnieku, laulāto, mirušo saraksti un dvēseļu revīzijas draudzes muižās – Aizkujā, Cesvainē, Kraukļos, Bučauskā. Otrs H. A. Reitmaņa dāvinājums ir fotogrāfijas par notikumiem Rīgā Latvijas neatkarības atgūšanas notikumiem laikā 1990. – 1991.g.
Artis Kumsārs – viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem Madonā – muzejam dāvināja materiālus par LTF 2. Kongresu – programmu, statūtu projektu, citus delegāta dokumentus, LTF domes vēlēšanu biļetenus.
Ludmila Harina atnesa savulaik no nonākšanas makulatūrā paglābtas grāmatas, tostarp 1929.g. vilcienu sarakstu, kurā atrodams arī Madonas vārds.
Laikraksta „Stars” redaktore Baiba Miglone nodeva izkārtni, kas ilgstoši atradās pie ieejas redakcijā Saieta laukumā.
Mētrieniete Maruta Oša muzejam piedāvāja savas mātes Martas Pizičas un viņas māsu Jadvigas, Marijas, Veronikas Barkavā darinātos rokdarbus – izšuvumus, audumus, tērpus. Martas un Veronikas ģimenes skāra arī 1949.g. deportācijas, un daži no šiem rokdarbiem ir izbraukājuši arī Sibīriju, tāpēc īpaši vērtīgi.
Kopā šajā pusgadā Madonas muzeja krājums ir papildināts par 833 vienībām, tomēr priecāsimies saņemt atkal un atkal jaunus papildinājumus.
Galvenā speciāliste Ilze Gaujēna
Dāvinājums muzejam
Senākais dokuments no lielā jaunieguvumu klāsta ir 1875. gadā izdota topošā skolotāja sekmju lapa. Eksaminācijas komisija Valkā apstiprina, ka Jānis Rudzītis ir absolvējis lauku skolotāju kursus un nolicis attiecīgos eksāmenus. Muzeja rīcībā nonācis pārkrievošanas laiku Latvijā apliecinošs dokuments, izdots skolotājam J. Rudzītim par krievu valodas vasaras kursiem Liezērē 1890. gadā 11.augustā. J. Rudzītis ir starp tiem Krievijas impērijas lauku skolotājiem, kas saņem balvu - 25 rubļus par godu Nikolaja II kronēšanai 1896. gadā. 1915. g. viņš apbalvots ar medaļu par darbu, teicami izpildot mobilizāciju 1914. gadā. Pēc cara gāšanas no troņa 1917. gadā skolotājiem vajadzēja zvērēt uzticību Krievijas valstij. Ka skolotājs J.Rudzītis to darījis 1917. g. 31. martā, apliecina Kalsnavas –Vietalvas draudzes mācītājs Andrievs Niedra. 1919. g. aprīlī J. Rudzītis kļūst par sarkanā terora upuri un tiek ieslodzīts Stukmaņu (Pļaviņas) koncentrācijas nometnē. Kaut arī drīz pēc lielinieku padzīšanas atbrīvots, saslimst ar tīfu un vairs neatveseļojas. Apglabāts Veckalsnavas kapsētā.
Skolotāja māsas dēls Markuss Jānis Zublavs (04.02.1894. Galgauskas pag. – 16.04.1971. Rīga) 1909. – 1914. g. mācījies Gorku mērnieku – agronomu skolā un paralēli apguvis arī smalkmehāniķa arodu. Pēc skolas beigšanas strādājis par mērnieku Saratovas guberņā, iesaukts Krievijas armijā, mācījies Viļņas kara skolā, karavīra gaitas beidzis Latvijas armijā, Latvijas neatkarības gados nodibinājis savu smalkmehānikas darbnīcu Rīgā. Fotogrāfijas, kas pašas par sevi ir vērtīgs attiecīgā laika vēstures avots, bieži ir papildinātas ar vēstulēm radiem, tā sniedzot informāciju par attiecīgā brīža norisēm un izjūtām. Dokumentiem īpašu vērtību piešķir tas, ka tie tapuši laikā, par kuru ir maz dokumentālu apliecinājumu – 1.pasaules karu, Latvijas okupāciju 1940./41. g. un vācu okupāciju.
Pateicoties skolotāja J. Rudzīša māsas Alvīnes Natālijas mazbērnu Jāņa Aleksandra Zublava un Annas Griezānes izpratnei par vērtībām, ikvienam interesentam ir pieejami savu laiku skaidrojoši dokumenti, fotogrāfijas un apbalvojumi (arī muzeju kopkatalogā internetā).
Kultūrvēstures nodaļas vadītāja Brigita Balode
Materiāli par iedzīvotāju reģistriem pirms gadsimtiem
2011. gada jūnija pirmās 10 dienas vēl dota iespēja Latvijas iedzīvotājiem internetā reģistrēties tautas skaitīšanai. Tad pavelkama svītra un statistiķi drīz vien paziņos kautkādu kopskaitli. Tas nav uztverams kā pilnīgi precīzs, jo uzskaite ilga vairāk nekā 3 mēnešus, šai laikā cilvēki dzimuši un miruši, arī dzīvesvietas mainījuši.
Aprīlī Limbažos dzīvojošais pensionētais sakaru darbinieks Harijs Alberts Reitmanis uz Madonas muzeju atveda 20 apjomīgas mapes ar arhīva materiālu kopijām un apkopojumiem par Cesvaines apkārtnes iedzīvotājiem. Tas ir ilga darba un arī materiālo resursu ieguldījuma rezultāts. Viņa interese vispirms bijusi par savu dzimtu. Tās priekšteči dzīvojuši Cesvaines draudzē – Kārzdabā, Kraukļos, Dzelzavā. H. Reitmaņa vectēvs dzīvojis Kurzemē, 1934. gadā dzimušais puisis pēc Kuldīgas pamatskolas beigšanas mācījies Liepājas jūrskolā, bet sešdesmitajos gados kļuvis par sauszemes sakaru speciālistu. Kā senāko radinieku viņš sameklējis 1723. gadā minēto astoņas paaudzes atpakaļ dzīvojušo Kārzdabas krodzinieku Ansi. Taču uzsveru – izraksti, kopijas ir par visiem reģistros atrodamajiem cilvēkiem.
Pirms gadiem septiņiem vāktas muižu revīziju lapu kserokopijas – toreiz nebija zināms, ka pēc laika tas viss būs atrodams internetā. Pateicoties Reitmanim, tagad muzejā var iepazīties ar Vulfu kādreizējo īpašumu - Aizkujas, Bučauskas, Cesvaines, Kraukļu, Lodes, Madonas, arī Dzelzavas muižas zemnieku sētu iedzīvotājiem, lielākoties 19. gadsimta sākumā. Divreiz Reitmaņa kungs pārrakstījis Cesvaines luterāņu draudzes baznīcas grāmatas. Arhīva lasītavā tas darīts ar pildspalvu biezās kladēs. Pēc tam viss datorā sakārtots tabulās, izdrukas apkopotas 12 mapēs. Aptvertais laiks sākot ar 1711. gadu pārsniedz divus gadsimtus. Gūstamas ziņas par draudzē dzimušajiem, laulātajiem, mirušajiem, pie dievgalda bijušiem. Dažādajos reģistros ietvertie periodi gan atšķiras, īpaši pietrūkst datu par 1750.-1768. gadu. Jāatceras, ka uzvārdi Vidzemes lauku ļaudīm parādījās kopš 1826. gada. Iepriekšējai ģimenes piederībai jācenšas izsekot "atpakaļskatā" virzoties no zināmā – pēc dzīvesvietas (muiža, sēta) un vecāku vārdiem. Dators tāpēc reģistru desmitgades ietvaros vispirms kārtojis pēc mājasvārda. Noteikti jāpasaka, ka pie baznīcu grāmatu rokrakstiem jāpierod, bet te jau viss mūsdienu cilvēkam viegli izlasāms.
Šo dokumentu lapu attēli tagad pieietami arī Latvijas Valsts vēstures arhīva sagatavotajā interneta portālā "Raduraksti". Taču Reitmaņa veiktie baznīcu grāmatu izraksti tabulu veidā savā ziņā vieglāk pārskatāmi. Darītājs būtu gandarīts, ja viņa apkopojumu izmantotu interesenti.
Vairāk nekā 15 gadus atpakaļ meklēju ziņas par grāmatizdevēju Imantu Reitmani (1919. Dzelzava – 1966. Kopenhāgena). Tagad viņu atradu limbažnieka dzimtas kokā.
Tas tiešām zīmīgi, ka pirmie ieraksti parādās tieši 300 gadus atpakaļ. Savā ziņā arī tolaik uzskaite veikta gana precīzi. Praktiski visi iedzīvotāji piederēja luterāņu draudzei, cilvēku kustība bija salīdzinoši neliela. Pietrūka gan katram idividuāla personas koda, tāpēc ne vienmēr mums visu izdodas pareizi atšifrēt.
Vadošais pētnieks Indulis Zvirgzdiņš
