Latviešu
Valoda: Latviešu

Jubilārs Jānis Poruks

Datums: 13.10.2022 10:40
9 skatījumi
Šodien aprit 151 gads, kopš Jāņa Poruka dzimšanas. J.Poruks ir rudens dēls, druvēnietis un viens no izcilākajiem 19. un 20.gadsimtu mijas rakstniekiem.
    Viņš piedzima 1871.gada 13.oktobrī Druvienas pagasta “Prēdeļos” saimnieku Jēkaba un Līzes Poruku ģimenē kā vecākais no sešiem bērniem. J.Poruka bērnība bija silta un saulaina. Mācījās Druvienas pagastskolā, Liezēres draudzes skolā, Cēsu pilsētas skolā, Rīgas Politehniskā institūta priekšskolā. Jau skolojoties Liezērē, radās mudinājums uz stāstu rakstīšanu. J.Poruks bija apdāvināts bērns. Mācījās pastāvīgi, un viņa fantāzijā modās jauki sapņu tēli. Rītos modās agri un mīlēja pastaigāties skolas apkārtnes mežos. Tur radās interese uz dzeju, un tās ierosinātāja bija mīlestība uz Šanberģu Mildu. Kādā skaistā dienā skolēni devās ekskursijā uz Tirzas upi, un visus tas pacilāja. Poruks atradās savās fantāzijas varā un, bradājot pa oļiem, sakās, ka meklējot pērles. No ceļojuma vakarā atgriezies skolā un sāka rakstīt stāstu[1]
    “No sapņaina jaunekļa attīstās uzmanīgs vērotājs, kas pamazam sāk aizmirst dabu un nododas tīras cilvēcības studijām. Viņu sāk nodarbināt mūžības jautājumi. Sapņus pamazām izklīdina mākslas problēmas. Viņš kļūst varonis sirdī, kam nekas pasaulē nevar pretī stāvēt un spītēt. Viņš apņemas “zvejot pērles”, visdārgākās pasaulē: krietnas, dzīvības svētumu jūtošas cilvēku sirdis. Bet viņš zina arī, ka «pērles zvejojot» var vai nu piekrāpties, vai ari kļūt bagāts.”[2]
    Tolaik politehniskā institūta zinātnes jauno censoni nevilināja. Jaunieti aizrāva mūzika, un, 1893.gadā, pateicoties matemātikas docenta Hermaņa fon Vestermaņa finansiālajam atbalstam, J. Poruks devās uz Drēzdeni studēt klavierspēli un mūzikas literatūru. Tam līdzās pašmācības ceļā viņš apguva filozofiju. Valdemārs Ancītis izdevumā “Sēta. Daba. Pasaule” (Nr.1, 1991.g.) par autoru rakstīja: “Jānis Poruks ir koks ar stiprām jo stiprām Druvienas saknēm. Ar saviem zariem un galotni viņš iesniedzas pilsētā. Bet, ja vaicāsim, kur šis koks plaucis, tad atbilde laikam gan būs šī: Drēzdenē, turpat, kur viņu pārsteigusi lielā salna.” Drēzdenes dzīve satvēra un aizrāva jauno cilvēka. Mīlestība pret mākslu un mūziku J.Poruku pacēla pārdesmit metru augstumā. “Mākslas virsotni Poruks saskata mūzikas apvītā dzejā. Visas augstās mākslas atslēga ir “mīlēt bez mīļākās, mīlēt ilgās, ilgoties pēc lietišķas mīlestības, jo cits viss ir blēņas. Mūzikas studijas paliek otrā vietā.” Tiek atzīts, ka jaunais cilvēks netaps par pasaulslavenu pianistu, un 1894.gadā līdzekļu trūkuma dēļ J.Porukam nācās atgriezties Rīgā. Atgriešanās dzimtajā pusē bija skaudra – viņa dvēseli aptumšoja tuvinieku dzīves tumšās dienas. Dzimtajā pusē ļaudis mēļoja, ka jaunā censoņa skološanai Drēzdenē viņa tēvs pagasta vecākais Jēkabs Poruks esot apzadzis pagasta “naudas lādi”. Meli. Šajā lietā tēvs tika attaisnots, tomēr par nekārtībām pagasta grāmatā un dokumentos viņš tika notiesāts uz trim gadiem un trim mēnešiem pārmācības namā Pliskavā (Pleskavā) ar visu tiesību zaudēšanu. Parādu dēļ dzimtās mājas “Prēdeļi” tiek pārdoti. Atgriezies no Drēzdenes, J.Poruks satika savu māti svešā pļavā, asaras klāja tās seju – kā lai māte jūtas, kā lai jūtas pats jaunais cilvēks? Vectēvs miris aiz sirdsdēstiem. 1.pasaules kara laika beigās rakstnieka māsai Annai un brālim Jēkabam izdodas atgūt mājas. Viņa vecāki atgriezās “Prēdeļos”.
    1897.gadā J.Poruks iestājās Rīgas Politehniskā institūtā, kur sāka studēt ķīmiju. Represiju ietekmē pēc studentu nemieriem uz laiku viņš bija spiests mācības pārtraukt; pēc studiju atjaunošanas no 1901.gada līdz 1906. gadam tanī pašā institūtā apguva komerczinātnes, tomēr studijas netika pabeigtas.
    Jānis Poruks pievērsās visiem literatūras veidiem – viņš rakstīja, gan dzeju, gan dramaturģiju, gan prozu, gan esejas, kopumā radot vairākus simtus darbu. Viņa pirmā grāmata bija “Nākotnes reliģija” (“Die Religion der Zukunft”), kas  1894.gadā tika iespiesta Berlīnē. 1895.gadā J.Poruks publicēja garstāstu “Pērļu zvejnieks”. Jā, to pašu stāstu, kā saknes meklējamas pēc atgriešanās no skolēnu ekskursijas Tirzā. Šis mīlas stāsts ar biogrāfisku nozīmi ir iekļauts Latvijas Kultūras kanonā. Radīja stāstu “Brūklenāju vaiņags” (1904). Rakstnieka dzīves laikā J.Poruka proza apkopota un izdota arī krājumos “Sirds starp sirdīm” (1900), “Dzīves straumē” (1902), “Dzīve un sapņi” (1904), “Zelta adata” (1906). Atsevišķi publicēta luga “Hernhūtieši” (1896), poēma “Zilizana sirdsdedze” (1905). Lirika apkopota krājumā “Dzejas” (1906). No 1905. gada līdz 1908. gadam izdoti pirmie J. Poruka “Kopoti raksti” 5 sējumos. Plašākais rakstnieka darbu apkopojums 20 sējumos izdots 1929. un 1930. gadā. “Raksti” 3 sējumos publicēti no 1971. gada līdz 1973. gadam[3].
    Ar pārtraukumiem strādājis laikrakstā “Mājas Viesis” un žurnāla “Mājas Vieša mēnešrakstā”.
    1901. gadā Cēsīs Jānis Poruks iepazinās ar Ernestīni Pētersoni, gadu vēlāk abi jaunie cilvēki salaulājās, nākamajā gadā viņiem piedzima meita Karmena Tatjana, kura pieaugot apprecējās ar grieķu tautības cilvēku Spiridonu Valavanidesu. Viņu ģimenē piedzima dēls, kuram tika dots vārds Jānis.
    Dzejnieks Edmunds Zirnītis par talantīgo rakstnieku ir teicis: “Poruks ir meteors jaunajā latvju dzejā un daiļliteratūrā. Ne ass, spožs un apžilbinošs, bet maigs, apskaidrojošs, dievīgs. Meteors ne tikai tādēļ, ka viņa dzejnieka mūžs bija īss, ātri degošs, bet gan vairāk tādēļ, ka laikmets, kurā viņš dzīvoja un dzejoja, bija nakts mūsu daiļliteratūrā, tikai ar nedaudzām jaunām zvaigznēm.”
    Savukārt skolotājs un rakstnieks Augusts Saulietis sacīja: “Poruka mīlestības dzejoļi – līdzībās runājot – mazāk miesas, bet vairāk gara; mazāk ap viņu zemes tvaiku, bet vairāk tīras debess gaismas: viņa nav atdota tikai laicības varā un saistīta pie zemes, bet paceļas dzidros debess augstumos; viņa nepieder tikai mānīgam, ātri aizejošam acumirklim, bet tiecas uz mūžību, kura neatzīst nespēka aizbildināšanās. Tīrā debess gaisma lai klātos pār visu, un viņā tad lai plauktu mīlestība.”
    Dievs savu mīluļus aicina agri – Jānis Poruks nomira 1911.gada 25.jūnijā vien 39 gadu vecumā. Tērbatā (Tartu). Kā nāves iemesls tika minēts akūts nieru iekaisums. Rakstnieks tika apglabāts Cēsu Lauciņu kapos. Uz viņa bērēm ieradās daudz cilvēku, atskaitot pašu tuvāko – J. Poruka māti. Viņa par dēla nāvi uzzināja tikai dienu pēc viņa apglabāšanas. 1924.gadā talantīgais rakstnieks tika pārapbedīts Otrajos Meža kapos Rīgā.
[1] J. Ezergailis, “Jānis Poruks 1871.–1971.””, “Treji Vārti”, Nr. 29, 1971. g.
[2] J. Poruks, “Jāņa Poruka traģiskās nāves noslēpums”, “Daile”, Nr. 2, 1931. g.
[3] enciklopedija.lv
Sabīne MIKA krājuma glabātāja