Latviešu
Valoda: Latviešu
Latviešu
Valoda: Latviešu

grāmatizdevējam Imantam Reitmanim - 100

Datums: 18.01.2019 16:27
19 skatījumi
Izstāžu zāļu foajē no 17.janvāra līdz 3.martam apskatāma izstāde veltīta grāmatizdevējam Imantam Reitmanim. (1919.gada 25.februāris Dzelzavas pagasta “Mucenieki”–1966.gada 2.oktobris Kopenhāgena (Dānija), pārapbedīts Dzelzavas pagasta Biksenes kapsētā)
Imanta Reitmaņa foto ap 1942.g.
Imanta Reitmaņa foto ap 1942.g.
    Dzelzavietis, bijušais universitātes tautsaimniecības students Imants Reitmanis Dānija nonāca pēc ievainojuma, jo pašās II.pasaules kara beigās tika iesaukts leģionā.  Pa ārstēšanās laiku karš bija beidzies un viņš nolēma neatgriezties dzimtenē, jo jaunā kārtība nebija pieņemama, savukārt Dānija likās karā mazāk cietusi, tādēļ jāpaliek tur.
    Jau bēgļu nometnēs viņš atrada iespēju iespiest pašas nepieciešamākās grāmatas – angļu – latviešu, latviešu – angļu vārdnīcu, mācību grāmatas. 1949.g.  darbu uzsāka I.Reitmaņa dibinātais latviešu grāmatu apgāds Kopenhāgenā “Imanta”.
    Apgādā izdotas vairāk kā simts nosaukumu grāmatas dažādos metienos - mācību grāmatas,  latviešu autoru t.sk. klasika, jauno autoru darbi, atmiņas kā arī aktuālie ārzemju autoru darbu tulkojumi. Viens no nozīmīgākajiem  un apjomīgākajiem bija “Latviešu tautas dziesmas” 12 sējumos. Izdevums prasīja lielus ieguldījumus, kas neatmaksājās, lai arī to atbalstīja latviešu sabiedrība vienkārši iepriekš pasūtot un pērkot izdevumu. Izdevēja mērķis bija ar šī izdevuma palīdzību pievērst uzmanību, parādīt latviešu kultūras bagātības pasaulei. Visus 12 sējumus kā dāvanu saņēma Dānijas karalis Frederiks IX, princese Anna Marija savā kāzu dienā, pāvests Jānis XXIII, kas par šo izdevumu Reitmanim izteica atzinību pateicības raksta un sudraba un bronzas medaļu veidā.
    Apgāda simbolam – jātniekam uz strauja zirga bija saistība ne vien ar īpašnieka uzvārda nozīmi, bet arī viņa darba stilu– I.Reitmanis neesot baidījies riskēt.
Ilze GAUJĒNA muzeja vadošā pētniece
 Ziņas attēls: grāmatu apgāda “Imanta” logo.        
    Grāmatizdevējs Jānis Imants Gaidulis Reitmanis - novadnieks, viens no nozīmīgākajiem trimdas sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem.
    Rakstnieka Doku Ata un sociāldemokrātiskās kustības organizētāja Doku Pētera māsas mazdēls Jānis Imants piedzima nemierīgos laikos. Bija ziema, bet pavasarī tēvs aizgāja no dzimtās puses kopā ar lieliniekiem, jo tobrīd bija pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs. Tamdēļ puisēnam dots vēl trešais vārds – Gaidulis. Dīvainais vārds nozīmēja, ka jāgaida tēva atgriešanās.
    Nākamais grāmatizdevējs skolojies vairākās mācību iestādēs – sācis Dzelzavas, tad turpinājis  trīs gadus Jūdažu (netālu no Siguldas), bet atlikušos divus Adulienas pagastskolās. Tālāk sekoja četri gadi Cesvaines ģimnāzijā, bet 1938.gadā pārgāja uz Alūksnes valsts ģimnāziju, ko beidza pēc diviem gadiem vēl neatkarīgajā Latvijā.
    Jau vācu laikā – 1942.gadā I.Reitmanis uzsāka studijas Latvijas Universitātē, Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, izvēloties tiesību studiju virzienu, bet pēc gada pārgājis uz tautsaimniecības nodaļu. Tomēr mācības neizdevās pabeigt, jo 1944.gada vasarā viņu iesauca leģionā. Pirms došanās prom, Imants uz vakariņām mājās ielūdzis tuvākos kaimiņus un draugus. Toreiz viņš esot dižojies, ka svina lode viņu neņemšot, tomēr mazliet ķēra gan un pēc gūtā ievainojumu viņu nosūtīja ārstēties uz Dāniju. Karš beidzās un I.Reitmanis pie sevis nodomājis, ka Dānija no kara ir mazāk postīta, tādēļ nolēma palikt tur un iesaistījās bēgļu dzīves sakārtošanā – darbojās Latvijas Sarkanajā Krustā, palīdzot bēgļiem atrast tuviniekus, dibināja Palīdzības komiteju, kas izveidoja bērniem skolu. Tai bija vajadzīgas mācību grāmatas. Tā 1946.gadā vēl nometnē tapa latviešu grāmatu apgāds un veikals. Pirmie izdevumi bija “Angļu – latviešu, latviešu - angļu vārdnīca”, iepriekš Latvijā izdotās vārdnīcas atkārtots izdevums, brāļu Grimmu ”Pasaka par Sarkangalvīti”, A.Eglīša “Dievs, Tava zeme deg!” (dāņu val.) ar Jura Soikāna ilustrācijām un mācību grāmatas skolai.
    Pēc trīs gadiem I.Reitmanis ieguva Dānijas licenci un darbu uzsāka grāmatu apgāds “Imanta”.  Tik pazīstamais nelielais attēls ar jaunekli uz auļojoša zirga un izdevniecības nosaukums rotā gandrīz visas izdotās grāmatas. Jātniekam ir saistība ar apgāda dibinātāja uzvārda nozīmi, bet zirga straujums – īpašnieka pārgalvība (tā I.Reitmani raksturoja laikabiedri).
    Lai ieturētu un uzturētu nacionālo garu, apgāds darbojās četros galvenajos virzienos – tautas mantojums, latviešu jaunākās  un klasiskās literatūras izdošana, atmiņas un tulkojumi. Jau no pirmajiem brīžiem “Imantā” izdotās grāmatas izcēlās ar augstvērtīgu un pārdomātu noformējumu. Iespējams, tas ir ilggadējā apgāda redaktora un mākslinieka (arī dzejnieka) Ojāra Jēgena nopelns. Tika domāts par katras grāmatas formātu, noformējumam bija jāatspoguļo izdevuma saturs un žanrs. Grāmatas noformēja arī Juris Soikāns, Arvīds Sodums, Niklāvs Strunke, Sigurds Kalniņš, Ervīns Grīns u.c.
    Apgādā izdotas vairāk kā simts nosaukumu grāmatas dažādos metienos. Viens no nozīmīgākajiem  un apjomīgākajiem izdevumiem bija “Latviešu tautas dziesmas” 12 sējumos. Tolaik tas bija piektais lielākais tautasdziesmu izdevums un pie tā strādāja literāts un vēsturnieks Arveds Švābe, folklorists, filologs Kārlis Straubergs, valodniece Edīte Hauzenberga – Šturma. Tas prasīja lielus ieguldījumus, kas neatmaksājās, lai arī to atbalstīja latviešu sabiedrība vienkārši iepriekš pasūtot un pērkot izdevumu. Izdevēja mērķis bija ar šī izdevuma palīdzību pievērst uzmanību, parādīt latviešu kultūras bagātības pasaulei. Visus 12 sējumus kā dāvanu saņēma Dānijas karalis Frederiks IX, princese Anna Marija savā kāzu dienā, pāvests Jānis XXIII, kas par šo izdevumu Reitmanim izteica atzinību pateicības raksta un sudraba un bronzas medaļu veidā.
    Lai kaut kā finansiāli noturētos “neienesīgie projekti” tika izveidota  “Imanta Parcel Service”, kas nodarbojās ar sūtījumu nogādāšanu dažādās zemēs, tostarp arī uz Latviju. Dažviet parādās ziņas, ka gatavotas un sūtītas paciņas pat uz Sibīriju. Otrs veids bija paralēli augstvērtīgu darbu izdošanai laist klajā populārus darbus, turklāt liela daļa tika iespiesti gan dārgos, greznos, cietos, gan lētākos mīkstos vākos.
    Savā ziņā amizants, laiku un ļaudis raksturojošs ir stāsts par  A.Dž.Kronina “Debesu valstības atslēgas” iespiešanu. Pēc dēla Longīna atmiņām emigrācijā devusies, bijusī angļu valodas skolotāja Elza Apkalne, lai kaut ko nopelnītu un dažādotu nometnes dzīves ikdienu, ķērās pie jau zināmas lietas – grāmatas tulkošanas. Šoreiz pie iepriekšminētā A.Dž.Kronina darba. Tulkojums tika piedāvāts P.Mantnieka apgādam Briselē. Izdevējs tulkotājai nosūtījis 2 kg kafijas pupiņu (tobrīd tā bija dārga prece melnajā tirgū). Ar izdošanu neveicās un P.Mantnieks tulkojumu pārdevis I.Reitmanim, sacīdams, ka ar tulkotāju viss nokārtots. Grāmata iznāca, tulkotāja saņēma pienākošos 5 eksemplārus un viss. Tikai pēc tam E.Apkalne sapratusi, ka kafija bijusi domāta kā honorārs – pārdošanai melnajā tirgū, bet pa to laiku viss bija mainījies – melnā tirgus vairs nebija...
    Pēc Reitmaņa kundzes Enitas (Eiženijas Hamanes) atmiņām, ģimenes māja bija vietējās latviešu sabiedrības centrs – sākot ar apgādu “Imanta”, latviešu bērnu skolu, bibliotēku, dāvanu centru, beidzot ar 1956.gadā dibināto  Dānijas Latviešu nacionālo komiteju, kuras priekšsēdis bija Imants. Tur pulcējās Daugavas Vanagi, korporāciju pārstāvji un citu organizāciju biedri. Enita vienmēr viesus  uzņēma, pabaroja un izguldināja.
    1965.gada rudenī Kopenhāgenā notika Baltijas valstu grāmatu izstāde. Notikums tika atspoguļots presē. I.Reitmanim tas lika sarosīties uz trimdas izdevumu izstādi (galvenokārt “Imantas”). Lai vai kā, bet gan Dānijas, gan Latvijas presē parādījās raksti, kuros abas puses centās mazināt viena otras nopelnus, bet ļaužu uzmanību tas piesaistīja un sniedza informāciju.
    Visur līdzās esošā dzīvesbiedre Enita bija atbalsts, domubiedrs, līdzgaitnieks  un darba turpinātājs. Kad Imanta Reitmaņa mūžs noslēdzās, dzīvesbiedre mēģināja turpināt iesākto, bet, kā pati atzīst kādā intervijā: ”Katra izdotā grāmata likās kā bērns. Vai tad drīkst pārdot bērnus?” Izdevniecība beidza pastāvēt.
    Vairums Madonas muzeja krājumā esošo “Imantas” izdevumu bija cita novadnieka,  rakstnieka J.Sudrabiņa - Vestfāla bibliotēkas daļa un nonāca muzejā. Abi bija tuvu pazīstami ar I.Reitmani. Izstādē apskatāma daļa no krājuma grāmatām, kas iezīmē visus apgāda "Imanta" darbības virzienus un citi materiāli, tostarp Jāņa Jaunsudrabiņa vēstule I.Reitmanim par stāsta “Vasara” korektūru un tā izdevums.