Latviešu
Valoda: Latviešu

Dzelzceļu inženieris Jānis Viktors Kumsārs (1892-1965)

Datums: 02.03.2022 14:17
12 skatījumi
Šogad 3.martā (pēc vecā kalendāra stila 18.februārī) atzīmējam V.Kumsāra 130 gadu jubileju. Viņa dzimtā puse ir Lazdona, Jāņa un Annas Kumsāru ģimenē.
    Mācījies Lazdonas luterāņu draudzes skolā. Jaunībā bija aizrāvies ar revolucionāru idejām. 1908.gadā  izvēlējās mācības turpināt dzelzceļnieku skolā Veļikije Lukos (Pleskavas apgabalā). Augstās maksas dēļ nebija drošs par skolas pabeigšanu. Vienīgā iespēja bija kļūt par labāko kursantu, tad skolas apmeklēšana būtu par brīvu. Laimīgā kārtā iecerēto mērķi izdevās sasniegt, un otrajā mācību semestrī V.Kumsārs tika atbrīvots no mācību maksas. Kā labākais kursants noturējās arī pārējos semestrus un 1912.gadā skolu absolvēja ar izcilību.
    Pēc mācību beigšanas strādāja armijas dzelzceļu karaspēka daļā Ukrainā. Gatavojoties Pirmajam pasaules karam, tika būvētas dzelzceļa līnijas caur Karpatu kalniem. Kā dzelzceļa karaspēka virsnieks pavadīja Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara gadus. Nācās veikt dzelzceļu projektēšanas un celtniecības darbus dažādām varām. Pilsoņu kara laikā saslimis ar tīfu, no smagās slimības palīdzējusi atveseļoties kāda latviešu medmāsa.
    Pēc kara organizējis ešelonu, lai atgrieztos Latvijā un atpakaļ dzimtenē palīdzētu nokļūt arī latviešu bēgļiem. Mājās Lazdonā V.Kumsārs atgriezās pēc 8 gadu prombūtnes, un turpināja strādāt dzelzceļu un ceļu būves nozarē. No 1923.gada janvāra sāka strādāt Latvijas dzelzceļa 4.iecirknī Gulbenē. 1929.gada 1.oktobrī pārgāja uz Madonas Ceļu ekspluatācijas iecirkni Nr.10, kur strādāja par inženieri. Vadīja Pļaviņu – Gulbenes līnijas pārbūvi no šaursliežu uz platsliežu, Lubānas – Rīgas dzelzceļa izbūvi posmā Lubāna – Madona, Lubānas un Švāna tiltu celtniecību pāri Aiviekstei, šosejas Madona – Švāna tilts iztaisnošanu.
    Brīvajā laikā V.Kumsārs labprāt devies tuvākos un tālākos ceļojumos, braucis ekskursijās pa Latviju, Igauniju, Lietuvu, Somiju, Poliju, īpaši interesējies par mākslu, arhitektūru. Kara laikā gūto veselības problēmu dēļ devies rehabilitācijā uz Ķemeru sanatoriju.
    Otrā pasaules kara laikā turpināja darbu ceļu un tiltu būves inženiera amatā. 1940.gadā apprecējies ar Elzu Sutu, ar kuru V.Kumsāru Rīgā iepazīstināja skolas biedrs no studiju laikiem. 1942.gadā ģimenē piedzima dēls Artis, nākamais diriģents, pedagogs, ilggadējs Madonas mūzikas skolas direktors.
    Pēc kara V.Kumsāra darbavieta bija Madonas 10.ceļu ekspluatācijas rajons, kur viņš nostrādāja līdz aiziešanai pensijā.
    Paralēli profesionālajam darbam V.Kumsārs jau kopš jaunības darbojās arī kultūras dzīvē, apguva vijoles spēli, spēlēja Lazdonas orķestrī. Dienesta laikā Ukrainā iesaistījās latviešu kultūras pasākumos. No 1930. – 1938.gadam vadīja Lazdonas bezmaksas bibliotēkas biedrību. Piedalījās dažādos sabiedriskajos pasākumos un sarīkojumos, kā arī ziedojumu vākšanas akcijā Brīvības pieminekļa celtniecībai.
    Mūža nogalē pārcēlies uz Cēsīm. Dzimtas mājas tika pārdotas rakstniecei Ilzei Indrānei. Vairākus gadus (no 1950.gadu beigām līdz 1960.gadu sākumam) pievērsies novadpētniecībai un vēstures mantojuma apzināšanai, bieži ieradās dzimtajā pusē, apstaigāja mājas, vākdams ziņas, foto par kultūras dzīvi Lazdonā, bibliotēkas biedrības dalībniekiem un darbību. Iesākto kultūras mantojuma apzināšanu turpināja arī viņa dēls Artis.
Reinis AUZIŅŠ kultūrvēstures nodaļas vadītājs