Latviešu
Valoda: Latviešu

Barikādēm 31

Datums: 13.01.2022 08:44
12 skatījumi
1991.gada 13.–27.janvāra barikādes bija nozīmīgs Atmodas laika brīdis ceļā uz pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Maskavas mēģinājumi atjaunot ietekmi Baltijā sākās naktī uz 13.janvāri, kad Viļņā notika Īpašu uzdevumu milicijas vienības OMON uzbrukums neapbruņotiem cilvēkiem. Rīgā Daugavmalā, paužot atbalstu dienvidu kaimiņiem, milzīgs skaits cilvēku pulcējās manifestācijā, sākās barikāžu būvniecība svarīgāko ēku aizstāvēšanai.
Ingrīdas Kalniņas pārdomas par barikāžu laiku 1991.gada janvārī 

    1991.gada 13.janvāra naktī padomju tanki ielenca Lietuvas Augstāko Padomi, ieņemot televīziju, radio, telegrāfa centrāli... notika asiņainais slaktiņš, kur tika nogalināti 14 lietuvieši un gandrīz simts ievainoti.
    Tās pašas dienas plkst.14.00 Rīgā, Daugavmalā sākās visas Latvijas manifestācija, kurā piedalījās apmēram 700 000 cilvēku (citur avotos minēts 500 000), kuru vidū bijām arī mēs, bērzaunieši. Visa Daugavmala ziedēja sarkanbaltsarkana – Latvijas karoga krāsās... Sajūtas bija neaprakstāmas... milzīga kopības sajūta, vienotība... vārdos jau nevar izstāstīt... Mājās no manifestācijas atbraucām noguruši, bet ar milzīgu gandarījuma sajūtu. Ziņas pa radio un televīziju bija satraucošas, jo Latvijā tika organizētas barikādes svarīgāko Rīgas objektu aizstāvēšanai.
    No rīta,14.janvārī, devos uz savu darba vietu, kur tolaik strādāju par grāmatvedi – Madonas “Lauktehniku” (Latvijas Lauksaimniecības tehnikas rajona nodaļa), lai ar kolēģiem pārrunātu iepriekšējās dienas iespaidus, bet jau no paša rīta tika organizēta pirmā grupa braukšanai uz barikādēm Rīgā, grupā bija jābūt sanitārēm ar priekšzināšanām. Tolaik, padomju laikos, lielās organizācijās darbojās sanitārās kopas grupas, kurās regulāri veica apmācības par pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanu, priekšzināšanas par ķīmiskajiem uzbrukumiem un ko tādos gadījumos darīt. Es biju Madonas “Lauktehnikas” sanitārās kopas komandiere, tāpēc nebija nekādu šaubu – jābrauc aizstāvēt Rīga un Latvija. Sazvanījos ar savu draudzeni Vizmu Ločmeli, kura tūlīt bija ar mieru braukt, aizgājām uz noliktavu, kur mums izsniedza sanitārās somas ar pilnu pirmās nepieciešamības ekipējumu – marles saitēm, dezinfekcijas līdzekļiem, ķīmiskā uzbrukuma draudu komplektu u.c.
    Ātrā laikā saorganizējās (grupu koordinators bija Arvīds Apfelbaums) pirmā grupa, kuras vadītājs bija arī “Lauktehnikas” darbinieks Edgars Litaunieks, un vēl – Vilnis Klints, Bruno Mēnesis, Jānis Krūmiņš, Ivars Grudulis, Kārlis Lāska, Renijs Laucis, Aivars Ostrovskis...tagad, pēc 30 gadiem, skatoties tā laika foto uzņēmumos, jau ir piemirsušies daži vārdi un uzvārdi... Mūsu autobusa šoferītis bija Pēteris Undenkovs.
    Mājās ātri pārģērbušies siltās drēbēs, jo ārā bija liels sals, devāmies uz autobusu, sagatavojām grupas sarakstu (lai zinātu, kas aizbraukuši) un devāmies ceļā, neko nezinot, kas mūs tur sagaida... Nebija īsti skaidrs, kurš mums būs aizsargājamais objekts, tāpēc pirmā vieta, kur apstājāmies bija zem dzelzceļa tilta krastmalā pie Rīgas autoostas. Vēlāk, sazinoties ar barikāžu koordinācijas centru Rīgā, mūsu grupu nosūtīja aizstāvēt un sargāt Starptautisko telegrāfa centrāli Dzirnavu ielā 105. Tur palikām 14.,15. un 16.janvāri. No blakus ielām šo svarīgo objektu norobežoja ar visāda veida smago tehniku – smagajām automašīnām, traktoriem, sliežu gabaliem...Daudziem vīriem rokās bija armatūras gabali – vienīgais ierocis, ar ko stāties pretī bruņotajiem OMON-iešiem. Tomēr visspēcīgākais ierocis pret ienaidnieku – mūsu pārliecība par brīvu rītdienu!
    Bija auksti, tāpēc uz saviem zābakiem vilkām tūbas un ģērbām vateņus, kuri bija paņemti līdzi no noliktavas. Naktīs kurinājām ugunskurus ar līdzpaņemto malku, sēdējām pie tiem un dziedājām, lai mazinātu reālo baiļu sajūtu. Kopības sajūta – neaizmirstama. Nepazīstami cilvēki, vecas tantītes nesa mums siltu zupu termosos, tikko ceptus pīrādziņus, atbalstīja morāli. Sporta veikalā, kurš atradās tieši pretī telegrāfam, bija izveidots koordinācijas un sanitārais centrs, uz grīdas stāvēja nestuves, ja gadījumā būtu cietušie, uz galdiem visu laiku bija termosi ar karstu tēju, kafiju, buljonu, kaudzes ar maizītēm. Pa skaļruni mums nemitīgi atgādināja, lai mēs nekādā gadījumā nepakļautos nekādām provokācijām, ja gadījumā mūsu vidū būtu kādi iesūtīti provokatori... Pa gaisu lidoja helikopteri un izkaisīja lapiņas ar aicinājumu braukt mājās, tāpat neko nepanākšot, jo drīz nāks tanki.
    Naktīs nedrīkstēja gulēt, autobusā iekāpām tikai, lai mazliet sasildītos. Tad parasti domāju par bērniem, kurus netiku redzējusi jau trīs dienas, kā klājas mājiniekiem, jo nebija nekādas saziņas un informācijas. Tika organizēti koncerti mūsu uzmundrināšanai un atbalstīšanai. Vakaros saradās vairāk cilvēku, tie, kas pa dienu strādāja, tad mūsu bija vairāk un drošības sajūta mazliet lielāka. Tika ziņots, ka pie Vecmīlgrāvja tilta apšaudes laikā ir nošauts Roberts Mūrnieks, milzīgs satraukums un bailes. To jau “uz papīra” nemaz nevar uzrakstīt...
    16.janvāra vakarā beidzot atbrauca nākošā grupa, kas mūs nomainīja. Mājās devāmies ļoti noguruši, bet gandarīti. Cik labi bija samīļot savus puikas, nomazgāties siltā ūdenī, izgulēties siltā gultā. 17.janvāra rītā uz barikādēm devās vīrs, tā mēs uz maiņām arī devāmies aizstāvēt savu Latviju!
    Nākamā reize, kad braucu uz barikādēm bija 18.janvāra vakars līdz 19.janvāra vakaram. Valdīja vēl lielāks satraukums un bailes, OMON-ieši jau bija uzbrukuši vairākiem objektiem, piekāvuši Īpašo tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienības dalībniekus, nemitīgi translēja ziņas un aicinājumus saglabāt mieru...
    Šīs ir manas atmiņas par barikādēm – tautas, līdzcilvēku kopības un sirdsapziņas laiku. Ir pazudusi visa Madonas “Lauktehnikas” barikāžu grupu dokumentācija... tātad sirdsapziņa kādam vispār nav...
    Pēdējos gados Bērzaunes bibliotēkas vadītāja Ineta Zvirgzdiņa organizēja barikāžu dalībnieku atceres vakarus, kur tad arī likām kopā katra atmiņas, gatavojām visu dalībnieku, ko kurš atminējās no savām grupām, sarakstus, daudzu jau mūsu vidū vairs nav, arī Inetas...

​Ziņas foto: Betona bloku sienas veidošana no Jēkaba baznīcas uz Jēkaba ielas pusi. Harija Alberta Reitmaņa foto. ​MNMPlg10435:5 
Materiālu sagatavoja: Reinis AUZIŅŠ vēsturnieks